īsumā par svarīgāko:
vecmammai paliek sliktāk, pēc mammas vārdiem, viņa arvien biežāk neatpazīst cilvēkus; pēdējo divu mēnešu laikā es esmu izbraukājusi aptuveni 2500 km pa Latviju, vakar beidzot noslēdzām braukāšanu, tā ka kādu laiku ceru palikt uz vietas (lai arī nākamnedēļ uz Vīni); Latvijā ir riktīgi forši, lietas tiek risinātas un ir lēns, bet ļoti pamatīgs progress, bet lielākā problēma, tā virspusīgi skatoties, liekas tas, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo ar tādu absolūtu nenovērtētības sajūtu, kas savukārt nav pamats, uz kura var izveidot funkcionējošu sabiedrību; mazliet jāpiebremzē, jo nu jau sapņos runāju ar kolēģi un risinām naudas jautājumus. šorīt vēl sazvanījāmies, jo man bija jautājums par vienu džeku, un tā vietā, lai apspriestu džekus un modi, aizgājām sarunā par to, kā varam izsvērst vienu ideju vēl plašāku.

un vēl es visu laiku sapņos redzu savus amst draudziņus, tā, ka smeldz sirsniņa un nav miera, pie tuvākās izdevības aizņemšos Toma mugursomu, sapakošu savas mantas, nopirkšu megabus biļetes un braukšu pie visiem ciemos. Kā izrādās, man tomēr ļoti patīk pavadīt laiku sabiedriskajos transportos.