8/15/18 12:23 pmskatos Ilgo ceļu kāpās, turklāt pirmo reizi pieaugušā vecumā no sākuma līdz galam.visu laiku gaidu mīlestību, jo esmu iepazinusies ar materiāliem par to, kā šī filma ir saraudinājusi teju visu padomju savienību (skatītāju vēstules reizēm ir pārspīlētas, un atmiņas par tām - vēl jo vairāk), bet te pagaidām tikai politika vien, nekādas episkas mīlestības. pat Artūra un Martas Brīdis siena šķūnī ir ar politisku zemtekstu. nu, gluži kā mani 20's. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
8/14/18 04:47 pm(es): bet vistrakākie ir tie pagraba vīri. viņi vienkārši ienāk pagalmā, vispār neko nesaka, atver pagraba durvis un metas iekšā. un man tipa ir jāpieņem, ka tas ir normāli, skatoties pa logu. vismaz apsveicināties varētu, nevis izlikties, ka oo, mēs te tā nonšalanti jūsu iestādes pagrabu izrevidēsim, neliekaties traucēti.(kolēģis): tev te ir viens pagalms pa logu, bet viņiem dienā ir kādi 215 pagrabi. katram pateikt labdien taču ir par daudz prasīts. |
8/4/18 10:40 pm - nogurušas piezīmes no kino teltsja tā padomā, Streiča filmas pamatā ir par vilšanos cilvēkos.man par šo vēl ir jāpadomā, diemžēl Streiča gads jau sen ir beidzies, tagad jādomā par Brenču, bet - tā vilšanās tēma ir kaut kas ļoti interesants, kas parādās gan tajā pašā Limuzīnā, gan Mans draugs - nenopietns cilvēks, un pat ''Kapteiņa Enriko pulkstenī'' ir par to, kā Tomiņš viļas savos lielajos draugos, kas nekādi draugi gan nav. un tas - pat nerunājot par to visu lielo čerņu kā Carmen Horrendum un Atcerēties vai aizmirst. |
6/7/18 05:38 pmskatos diezgan daudz Aloiza Brenča filmas, jo tas ir jaunais topošais pētījums.bet tas, ar ko tiešām nebiju gatava dīlot, ir tas lielais seksisms viņa filmās. protams, sievietes nereti ir ļaunas viņa filmās. tas pats par sevi būtu uztverams neitrāli, bet viņa filmās mēdz parādīties tikai kādi trīs, četri sieviešu tēli, no kuriem viena parasti tikai uzdod jautājumus galvenajam varonim (detektīvam), otra - ir ļauna. filmā ''Dāvanas pa telefonu'' sieva ir aizgājusi no nelaimīgas laulības, lai uzsāktu jaunu dzīvi, un viņu par to ļoti tiesā gan viņas bijušais vīrs (kura atbildība šajā nelaimīgajā laulībā netiek ieskicēta), gan bērni, kuri viņai diezgan atklāti saka pretīgas lietas. bet tas viss vēl tā. šodien saskāros, liekas, ar visjaudīgāko piemēru Brenča filmās, kas līdz šim parādījusies: filmā "Pilsēta zem liepām" karavīrs, aizejot cīņā, savai mīļotajai saka, ka, ja viņš nomirst, viņa nedrīkst uzsākt jaunas attiecības. nice. nu, ja es neskatītos šīs visas filmas vienu pēc otras, diez vai man tas tik ļoti kristu uz nerviem, bet tagad man jau veidojas tāda Aloiza Brenča filmu seksisma bingo spēle, kur varu atķeksēt, kas parādās katrā filmā. vēl palikuši visi lielie seriāli un 90to gadu filmas, kā arī doķenes. nevaru sagaidīt, kas būs tālāk. bet par pašām filmām, jāsaka godīgi, esmu mazliet vīlusies. no vienas puses, viņš ir interesants un kvalitatīvs mākslinieks, ar to saprotot - viņš pārzina formu un žanru, ko ļoti prasmīgi arī izmanto. bet viņam teju vispār nav izcilu darbu, atšķirībā no pārējiem mūsu grandiem, un viņa filmas brīžiem šķiet tā ērti viduvējas. šķiet, vienīgā, kas tiešām sasniedz pavisam jaunu un iespaidīgu līmeni, ir ''Liekam būt''. |
5/30/18 11:09 amnu tātad. es esmu atstājusi zināmas pēdas pasaulē jau tagad, tādā negaidītā veidā, protamsbet 2014. gadā, kad šajā festivālā biju pirmo reizi, kā parasti, daudz runāju par visādām lietām, tolaik man aktuāli bija šeidī bāri (joprojām ir, protams). un kaut kā vārds pa vārdam, festivāla direktora labākais draugs mūs aizveda uz vīnes centra šeidīgāko bāru (kas, protams, jumim nestāv ne blakus, bet tas jau nekas) un šogad, nu, šogad izrādās, ka viņiem jau ir oficiāla shady vienna tūre, kas ir ierakstīta festivāla programmā un par ko vakar direktors atzina, ka nudien, shady riga ir iedvesmas avots. proud un blessed, nudien. |
5/10/18 02:12 pmmūžību nebiju skatījusies padomju latviešu kino, tikai tās jaunās filmas. tā nu šodien noskatījos Brenča ''Ralliju'', nesaprotu, kāpēc mani joprojām regulāri pārsteidz tas, cik padomju filmas ir fascinējošas.bet šo kino skatīties (pat profesionāli) paliek arvien grūtāk. pieaugoša sajūta, ka saprotu tikai daļu no tā, kas notiek uz ekrāna, jo tie kodi un zīmju sistēmas paliek arvien svešākas, un, piemēram, šeit tās mahinācijas un bailes par policiju ir saprotamas tikai abstraktā līmenī. un jāpaprasa operatoram, kur viņi dabūja to dejojošo meiteni filmas sākumā. naktslokāli latviešu filmās ir ļoti fascinējoša tēma. |
12/15/17 05:30 pmJuris tikko paziņoja, ka spēlēsim praksinoskopos.tas ir tā, ka griezies uz riņķi tik ilgi, līdz visa apkārtējā vide izveido filmiņu. (kino nūģu joki, jā.) |
12/11/17 10:01 pmsaistībā ar 2018. gadu apņemos rūpēties par to, lai šādi vakari, kad no darba aizeju pēc 22iem (un vēl tā visu nepabeigusi) ir nevis ikdienišķa parādība, bet reti un ekstrēmi gadījumi. |
11/27/17 09:00 pm - savādas pārskatīšanāssēžu kafejnīcā, kaut kā liekas, ka katrs vīrietis, kurš ienāk pa durvīm, izskatās pēc Ginta Bērziņa |
10/30/17 03:18 pmes vēlos iemiesot mieru un paļāvību, bet liekas, ka es vienkārši sāku iemiesot cepumus |
10/15/17 05:37 pmesmu (at)sākusi skaļi dziedāt līdzi manic street preachers dzīvoklī, varbūt tomēr pamazām lietas uzlabojas.un rudens rīgas centrā pa logu izskatās tik skaisti. tāda maza ierāmēta ainava ar viesnīcu Latvija, kokiem, kas zaudē lapas, un citu māju logiem. man patīk mana darbagalda jaunā lokācija, citiem vārdiem sakot. ļoti grūti strādāt, iespējams, arī tāpēc, ka vairs nevaru atcerēties, kāpēc man to vispār vajag. bet nu skaidrs, ka vajag, līgumi, saistības un kas tik vēl ne. kādreiz, kad biju mazāka un, iespējams, motivētāka, ar lielāku iekšēju vajadzību kādam kaut ko pierādīt, bija mazmazlietiņ vieglāk. un vēl tādā piezīmju formātā gribu pierakstīt, ka šis, iespējams, ir pirmais rudens ļoti ilgā laikā, kad es vispār piefiksēju to, ka krīt lapas. man tomēr patika tas, ka šogad festivāls bija septembrī kaut vai šādu iemeslu dēļ. un vēl prokrastinējot pārlasīju vecus cibas ierakstus, kaut kad starp braukāšanu starp rīgu un amst. man bija ļoti bail, ka mājas mani aizmirsīs. bet vispār es agrāk rakstīju drusku sirsnīgāk, nezinu, kas notika. un vēl es nezinu, kā lai tiek galā ar arvien pieaugošo darbu sarakstu. protams, tikai uzrotot piedurknes un ķeroties pie darba, nekāda maģiska atrisinājuma jau nav, vienkārši saņemties šobrīd ir arvien grūtāk. bet tad, novembra beigās, kad viss būs done un gone, kad būs pārdzīvoti šie divi lielie rakstu darbi, jaunā izstāde, tēva 60 gadu jubileja, konference, 3 naudas rakstu darbi un mājas labiekārtošana (pa virsu parastajiem darbiem, hah), nu, tad es mēģināšu būt priecīgāka. pēdējā laikā daudziem random pazīstamiem un mazpazīstamiem cilvēkiem kā ieķērusies plate atkārtoju, ka viss būs kārtībā. to pašu saku arī sev, jo viss jau būs kārtībā. |
8/29/17 11:24 amvakar mums bija korporatīvais bāra boulinga izbrauciens uz Ķengaragu. izrādījās, ka mūsu starpā ir tikai pāris cilvēki, kuri māk spēlēt boulingu, tāpēc uz ātru roku mēģināju iepazīties ar wikihow rakstu ''how to bowl like a pro'', bet, tā kā rakstu neizlasīju pilnībā, par profesionāli nekļuvu. |
8/12/17 02:53 pmja mēs esam absolūti godīgi, šis ir tipisks burnout, nevis vienkāršs nogurums/hormonu vētra. es šāda veida mentālu paralīzi neesmu piedzīvojusi, par laimi, jau kādu krietnu laiku, bet šī nedēļa ir bijusi diezgan briesmīga. par Ameriku man kādreiz kāds teica, ka tur principā visi ir 2-3 izlaistu mēnešalgu attālumā no dzīves uz ielas, es savukārt varu nu jau droši teikt, ka esmu kādu 2-3 neparedzētu personīgās dzīves nobīžu attālumā no iekšējās krīzes. remonts, nesenie emocionālie pārdzīvojumi un kaķīša nedienas kaut kā mani ir pietiekami izstūmuši no iekšējā miera, ka esmu nonākusi kaut kādā purvā, atkal. bet nekas, mācos sevi nenosodīt, mācos nestresot par to visu, ko neesmu varējusi līdz šim vēl izdarīt, un mācos atzīt, ka, iespējams, strādāju par daudz, hah. šodien visu dienu Vecrīgā, naktī jāstrādā bārā, iespējams, tas ir tiešām par daudz.bet, ja godīgi, bēdīgi, ka kaķītim labāk paliek tik lēnām. tas sasodītais karstums nepalīdz, kaķis slēpjas visos ēnainākajos dzīvokļa stūros, viņam vakar bija paaugstināta temperatūra, šorīt vēl satraukti elpoja, nav brīnums, ka viņš nesāk normāli ēst, ko visi ārsti atzīst par galveno zīmi, ka palicis labāk. bet vismaz vairs sistēmas neliks, kas jau ir labāk. tas, kā viņš pēc katras sistēmas reizes klīnikā vienkārši paniski ņaudēja un gribēja tikt mājās, bija diezgan, diezgan bēdīgi, nav jau nekāds brīnums. bet labi liekas tas, ka viņš atkal paliek īgns un negrib ar mani īpaši draudzēties, ārsti saka, ka vecās personības atgriešanās ir pirmā pazīme par atveseļošanos. jādabū diena dārzā zem ābelēm. vecāki brauc prom uz pāris dienām, varbūt tā ir mana iespēja drusku izvēdināt galvu Pārdaugavā. |
7/7/17 10:35 amgribēju vēl pierakstīt pāris domas, kas saistītas ar to boloņas festivālu, il cinema ritrovato. pirmā: nekad iepriekš nebiju saskārusies ar tik augstprātīgi, kā lai to nosauc, buržuāzisku (labāka vārda trūkuma dēļ) programmēšanu. viena lieta ir saturs, otra - kā to visu pasniedz un noformē, proti, saliek pa programmām un blokiem. tad nu jāsaka, ka šeit tā programmēšana bija visnotaļ īpatnēja. piemēram, svētdien, festivāla noslēdzošajā dienā, bija tāda 'vieglā' programma zem nosaukuma ''Svētdiena Boloņā'', it kā dodot mājienu, ka būs tādas vieglas, sirsnīgas filmas. pa dienas vidu bija ļoti īpatnēja programma, tiesa, kas sastāvēja no trīs filmām. pirmā bija tāda agrīnā Žaka Tatī īsfilma, kas vēl pat netuvojas Ilo kunga lieliskumam, bet diezgan jautra, tā arī saucās, ''Jautrā svētdiena'', nākamā bija dokumentālā īsfilma par to, kā Godārs filmēja "Contempt'', īpaši pievēršoties Bardo skaistumam un harizmai. principā tāda īsfilma par to, cik Bardo ir lieliska, tāda ļoti estētiska filma par sievieti un vīrieti, un fonā vēl Fricis Langs. un noslēgumā, lai tomēr atgādinātu, ka viss nav tik ļoti saulaini un skaisti kā Brižitas Bardo augums, bija zviedru dokumentālā filma no 1965. gada, kas saucās My home is in Copacabana un kas bija par nabadzīgajiem Brazīlijas bērniem-bāreņiem, kuriem nekā nav un kuri zog, ubago un krāpjas uz ielas.tāda, lūk, ''jautrā svētdiena", drusku estētikas, drusku smieklu, drusku atgādinājumu par to, ka ir kaut kur pasaulē cilvēki, kuri tomēr cieš. bet tas tā, nav pārāk svarīgi. un vēl, skatoties to visu lērumu vecās Holivudas filmu, ļoti iekrita acīs, ka vēl 1970to gadu vidū filmās daudz rāda cilvēkus, kuri brauc dzērumā, un tas ir totāli normāli. savukārt tajā Norvēģijas īsfilmu festivālā pamanīju, ka šķiet - Norvēģijā tapušajās pēdējā laika īsfilmās daudzi brauc nepiesprādzējušies. tādi, lūk, novērojumi par kino un auto attiecībām dažādu festivālu griezumā. |
6/14/17 06:05 pmuzzinu pēdējais: lidojot uz Norvēģiju, labāk neņemt līdzi iečekojamo bagāžu, ja ir jālido ar pārsēšanos. jo, kā izrādās, šī ir tiešām īpaša valsts, un iečekotās somas pārbauda pa vidu, nevis galā. tātad, man Oslo lidostā bija aptuveni 40 min, kuru laikā acīmredzot bija jāpaņem bagāža, jāiziet ārā, tā atsevišķi jānodod un jāiziet visa drošības apskate vēlreiz. es to pat būtu varējusi izdarīt, ja, nu, nebūtu bijis tā, ka mana čemodāna tur nebija. cerot, ka čemodāns pats par sevi jau ir aizbraucis uz galapunktu (jo acīmredzot tā arī var gadīties), es izskrēju cauri visai Oslo lidostai uz savu nākamo reisu tieši 20 min laikā, beigās no tā visa haosa, nesaprašanas un absolūtā sviesta drusku apraudājos, kad 4 min pirms paredzētā izlidošanas laika atskrēju pie vārtiem, un tad nākamajā lidojumā knapi paspēju atvilkt elpu. šajā galā, protams, bagāžas arī nav, SAS ir drusku kretīni ar saviem lost baggage noteikumiem (tipa, atmaksās pēc čekiem to, ko esi iztērējis tajā laikā, kamēr bagāža bija aizkavējusies), esmu ciematā ar 2000 cilvēkiem, tāpēc īsti pat nav, kur iet kaut ko nopirkt ātri uz vienu dienu, bet te vēl kaut kur esot tomēr paslēpies Cubus. looking forward to that.citās ziņās manā viesnīcas istabā ir logs uz klinti, šeit ir nenormāli skaisti, un es esmu žūrijā Norvēģijas mūzikas videoklipu konkursam. satiku festivāla viesu koordinatori un sapratu, ka jā, esmu mājās. īsfilmu festivālu cilvēki viscaur Eiropai tomēr ir ļoti, ļoti līdzīgi. un vienlīdz jocīgi, jautri un smieklīgi, un galvenais - patīkami vienkārši. atšķirībā no ļaunajām korporācijām, protams. |
6/5/17 02:25 pmun ziniet, es pēdējā laikā daudz skatos uz Rolandu Kalniņu, nu, darbs tāds un tā, un jo vairāk skatos un runājos ar viņu un par viņu, jo lielāka iekšēja vēlme, kaut es arī varētu tā novecot. nu tā, ar cieņu. nemaz nerunājot par to, ka 95 gados viņš brīvi pats staigā un lielākās problēmas komunikācijā ir tas, ka jārunā drusku skaļāk, bet arī tas vispār, vispār nesalauztais gars.nesen kolēģe arhīvā atrada iepriekš neredzētas fotogrāfijas no ''Piejūras klimats'' ar ainām no filmas, kas netika saglabātas. tur bija ļoti izteiksmīgi kadri ar vītņveida kāpnēm, ar milzu gāzes trubām un simetriskiem ledusskapjiem un gāzesplītīm dažādos izmēros, tas izskatījās tik vareni. un jā, viņa filmas pēc tam vairs nav *tas*, un tomēr - pārdzīvot divas filmas, kas uzliktas uz plaukta, un vienu filmu, kas iznīcināta publiski, un tik ļoti noturēties, tas taču ir tāds spēks. vai arī es esmu pārāk daudz darbojusies ar māksliniekiem, kuriem ir regulāra paranoja, ka viņi ir tik ģeniāli, ka neviens viņu darbus nesaprot, nezinu. un vēl, par #darbiņā: nesen lasīju Viktora Lorenca piezīmes no perioda, kad tapa "Akmens un šķembas", kas bija aptuveni 10 gadus ilgs process. neskaitāmas sēdes, neskaitāmas mahinācijas, dažādi aizliegumi un dažāda līmeņa ierēdņi, kas šādu filmu mēģināja bīdīt vai aizliegt savu politisko interešu aizstāvēšanā. un, kas visinteresantākais, izrādās, ka Maskavā ar filmu nebija problēmu, it sevišķi tās sākotnējā versijā, kuras scenārijs tapa Hruščova atkušņa laikā, Maskavā, kur tajā laikā bija Tarkovskis un citi daudz brīvāki prāti, bet latviešu bāleliņi ar neskaitāmajām garīgajām traumām kādā no daudzajām sēdēm skaļi paziņoja, ka neviens cits mums nedrīkst mācīt, kā lasīt savu vēsturi, tāpēc filma nedrīkst būt. atgādina jau sen saprasto ideju, ka, iespējams, padomju gadi būtu varējuši būt daudz citādāki, ja mēs paši nebūtu bijuši tik pārspīlēti iztapīgi. kā jau Jēzus Jaunajā derībā vienā līdzībā saka, cilvēks, kurš bijis parādā, ir visniknākais parādu piedzinējs, tāpat arī bijušie vergi ir vissliktākie vergturi, un provinces censoņi pārcentībā pārspēj jebkuru citu. bet, atgriežoties pie sākuma idejas, ja es vēl lūgtu Dievu, es lūgtu, kaut es un mani mīļie varētu novecot tā, kā Rolands Kalniņš. |
4/20/17 01:21 pmpirms gada ap šo laiku rakstīju par salauztām sirdīm, tagad gribēju pierakstīt, ka šodienas lielākā drāma jau bija tas, ka atskaitē man un grāmatvedei nesakrita summa par 10 centiem, man likās, ka es jau esmu zaudējusi prātu, bet izrādījās, ka (salīdzinoši) vienkārša kļūda iezagusies. |
1/31/17 02:58 pmand the limbo continues:''Augstākā tiesa atzina, ka autortiesības uz 973 padomju laikā uzņemtajām filmām nepieder ne valstij, ne “Rīgas kinostudijai”. Savukārt autoru – fizisko personu, kuru radošā darba rezultātā tapa šīs filmas, – tiesības turpina pastāvēt, un tās aizsargājamas vispārīgā kārtībā.'' |
1/26/17 08:01 pmman reizēm liekas, ka es esmu dziļi nelaimīga, kad šādi iestrēgstu un nevaru atiet no datora krēsla jau vairākas stundas, kur nu vēl aiziet mājās un strādāt no turienes, man reizēm liekas, ka viss ir šausmīgi slikti un negodīgi pret mani pašu, bet tad es atceros, piemēram, vakardienu un to, cik tas tomēr bija skaisti un maģiski, skatīties vienu no savām mīļākajām filmām kopā ar draugiem, kopā ar cilvēkiem, kuriem tas arī rūp un interesē, un pat Miks Zvirbulis bija atnācis! un tad es aizeju pēc vēl puslitra ūdens, ko ieleju savā skaistajā plastmasas pudelē, izkrakšķinu plecus un muguru, un turpinu rakstīt tikpat paniski, it kā mana dzīve būtu atkarīga no uzrakstītā teksta kvalitātes.šī būs gara nakts. |
10/23/16 05:48 pmman ir tik stulba problēma, es biju izdomājusi, ka svētdienas vakarā, kad viss jau ir legit beidzies un palikusi atskaišu daļa, kā arī tā daļa, kurā jāatceras no biroja savākt savas augstpapēžu kurpes no ballītēm, nu, es biju izdomājusi, ka tagad nu iešu un vienkārši priekpilni saēdīšos ko ekstravagantu, kaut ko tādu, kā pica gultā vai uz to pusi. bet diemžēl ēst vispār negribas, un es nesaprotu, ko lai tādu ekstravagantu izdara, lai pieliktu šim punktu, jo diemžēl pat 12 stundas no vietas nevarēšu nogulēt, jo rīt 10os sauc dzīve tālāk.varbūt vienkārši iet mājās un zem segas skatīties the vampire diaries, varbūt tā ir arī tā lielākā ekstravagance, ko varu atļauties. |
Powered by Sviesta Ciba