man reizēm liekas, ka es esmu dziļi nelaimīga, kad šādi iestrēgstu un nevaru atiet no datora krēsla jau vairākas stundas, kur nu vēl aiziet mājās un strādāt no turienes, man reizēm liekas, ka viss ir šausmīgi slikti un negodīgi pret mani pašu, bet tad es atceros, piemēram, vakardienu un to, cik tas tomēr bija skaisti un maģiski, skatīties vienu no savām mīļākajām filmām kopā ar draugiem, kopā ar cilvēkiem, kuriem tas arī rūp un interesē, un pat Miks Zvirbulis bija atnācis! un tad es aizeju pēc vēl puslitra ūdens, ko ieleju savā skaistajā plastmasas pudelē, izkrakšķinu plecus un muguru, un turpinu rakstīt tikpat paniski, it kā mana dzīve būtu atkarīga no uzrakstītā teksta kvalitātes.

šī būs gara nakts.