running to stand still

there must be a light that never goes out

12/22/18 05:40 pm

Ielas, uz kurām mazi puikas spēlē futbolu, vārtus iezīmējot ar iešļūcenēm. Jumti, no kuriem novērot citus jumtus, galvenokārt to terases un to, kā sievietes karina veļu. Pop-up koncerti katrā ielā. Un tāds uzkrāts nogurums, ka katru nakti guļu vismaz 9 stundas.

Atvaļinājums, šķiet, nāk par labu. Izlasīju pirmo daiļliteratūras grāmatu šogad, liekas - turklāt pāris dienu laikā. The Brooklyn Follies (Paul Aster) bija kā reiz tas, ko man laikam vajadzēja.

Citiem vārdiem sakot, ziemas saulgrieži uz šīs salas pavadīti godam.
Tags:

12/20/18 09:22 am

Havanā galvenais ir negaidīt pārāk daudz, it sevišķi ielu krustojumos. ja tu meklē norādes par to, kur atrodies un kā nokļūt kaut kur tālāk, pilnīgi taču pietiek ar to, ja nosaukums ir uz vienas no krustojuma ielām. abu ielu nosaukumi krustojumos ir nevajadzīga greznība.
Tags:

8/25/18 03:45 pm

Latgalei ir šī ļoti neparastā ietekme uz mani: kā es atbraucu šurp, tā es vienkārši visu laiku guļu. nogulēju ļoti daudz krustvecāku mājās, visu dienu tāda viegli miegaina. un visa apkārtne arī tāda viegli miegaina un miglaina.

Rēzeknē nebiju patiesībā bijusi, šķiet, kopš 2014. gada pavasara, kad vecmamma bija slimnīcā un kad es braucu viņu apciemot, pie reizes rādot eksperimentālas īsfilmas Gorā. tas periods arī liekas tāds viegli miglains, neko daudz nevaru atcerēties. drusku atceros, kā gājām pa dažādām Rēzeknes ielām no Babas dzīvokļa uz slimnīcu, bet atmiņas par Rēzekni vispār visu mūžu ir mazliet kā Pērn Marienbādē - drusku atceries, ka kaut kur te esi bijis, bet tikpat labi tās ziemas pēcpusdienas pastaigas, agrie rīti vilciena stacijā, karstās vasaras pie vecmammas un pat tie daži jaungadi, ko pavadīju tur, skatoties Titāniku ar vecmammu, šķiet mazliet kā tāds izdomāts stāsts. bet ļoti spēcīgi atceros vecmammas dzīvokļa smaržu un to, ka viņa audzēja tomātus uz palodzes.

bet atpakaļceļš mazliet cilvēcīgāks par turpceļu. komforta vagons salīdzinoši ātrajā vilcienā (Rēzekne - Rīga 2.5 stundas) ir tiešām tā vērts. atguļos krēslā, skatos pa logu uz tiem milzīgajiem mežiem, ko ik pa brīdim papildina lauki ar siena ruļļiem, klausos dakkhabrakha un mēģinu saprast, kā vasara, kurai vajadzēja būt tai vasarai, kurā beidzot uzrakstu pirmo nodaļu promocijas darbam, ir kļuvusi par ko šādu.

12/4/17 04:55 pm

viens no pēdējo nedēļu hailaitiem bija iespēja noskatīties Lady Bird LA kinoteātrī, draugi ziņo, ka Rīgā filma būs no 30. marta, starp citu - iesaku sākt gaidīt jau tagad, hah. un filmā ir viena sirsnīga aina (nu, daudzas vispār, bet šī it īpaši), kur Lady Bird (meita) prasa savai mammai ''do you even like me'', un viņas mamma atbild ''of course I love you'', kam seko tas pats jautājums. un es daudz par to domāju pēdējā laikā, par to, ka reizēm tu vari mīlēt cilvēkus, ar kuriem īsti nav pa ceļam (mums katram ir vismaz viens vai divi radinieki, kuru uzskati/personības īpaši neuzrunā, un tomēr - tādā savādā veidā asinis ir biezākas par ūdeni, un tādas dziļas emocionālas saites tur pastāv), un es domāju par to, ka kaut kādā mērā es beidzot sev pati patīku. nu tā, regulāri, nevis reizēm un periodiski. tāda laba, dziļa sajūta par to, ka es varu sev uzticēties. un es nezinu, kāpēc tā vispār ir bijusi problēma, bet tas lai paliek citai reizei un citām terapijas metodēm.

ja vakar lidmašīnā drusku gribējās raudāt no tā, cik daudz darbu priekšā, tagad ir tāda skaidra, tīra sajūta, ka es tikšu ar to galā. ar izstādēm, rakstiem, kas jāpārtaisa, un intervijām, kas vēl jāveic, ar lektorijiem, preses relīzēm, jaunumu lapām un visu, visu pārējo.

es vispār laikam esmu nogurusi (ha) un drusku sabiedējusies (nezinu, vai sekojat līdzi, bet Z-Korejas un ASV starpā veidojas diezgan smags konflikts, kā ziņo CNN, ''North Korea state media said Monday that "ceaseless large-scale war games" by the US and South Korea are "creating a situation that a nuclear war may break out any moment."), bet vispār - ir tāda laba sajūta. miers, sniegs, skaistums, tāda sajūta, ka man ir milzu, milzu sega, kurā ieritināties un kas pasargā no tā visa murga, no tās melodrāmas, kur regulāri nokļūstu, no grābekļiem un salauztām sirdīm.
jo ceļojuma laikā satiku tuvus, tuvus cilvēkus, un - cik labi ir būt ar cilvēkiem, kuri tevi pazīst caurcaurēm un kuriem nav nekas jāpaskaidro. jo es esmu nogurusi no tā, ka visu laiku kaut kas jāpaskaidro, jāatvairās no ironijas un ikdienišķā cinisma, kāpēc mēs nevaram vienkārši būt

11/21/17 10:27 pm

LA tiešām liekas kā perfektā postmodernā pilsēta ar dažādām dzīvēm un dažādām vietām, rajoniem, atsevišķām pilsētām viscaur šai milzīgajai teritorijai. drošie rajoni un nedrošie rajoni, sabiedriskā transporta ilūzija (šodien braucu uz brāļa mājām ap 7iem vakarā ar metro, kas it kā taču parasti ir viena no pīķa stundām; visi metro bija pustukši, jo acīmredzot tiešām tā frāze par LA nedraudzēšanos ar sabtransportu nav pārspīlējums) un kalni, kas visu laiku kaut kur fonā. un tāda viegla dūmaka, un karstums, un ļoti spilgtas krāsas, un tās zilās, zilās debesis.

šodien gāju ar basām kājām pa zāli, gandrīz sāku raudāt. (bet, ja godīgi, kaut kā džetlags un noguruma uzkrājumi mani padara viegli raudošu par visu; pirms pāris dienām skatījos uz brāļa meitām un iedomājos tādu nākotnes variantu, kurā viņas skolā kāds apceļ, un drausmīgi sāku raudāt.) aizvakar bijām Grifita parkā un observatorijā, La la land, protams, briesmīgi melo - tur nekad nav tik maz cilvēku, kā viņi tur rāda filmā. un tur pat parka visparastākajā kafejnīcā bija tādas lietas kā veģetāri (vispār jau arī vegāniski) hotdogi, vegāniski salāti, maizītes un zupas, viss tik normāls un.. cilvēcīgs. starp citiem hailaitiem jāpiemin tas, ka vakar biju vienā no skaistākajām vietām, kurā esmu līdz šim bijusi, vismaz tā šobrīd liekas - Huntingon Library, Art collections and Botanical gardens, kur ir brīnišķīgi tematiskie dārzi, piemēram, Japānas, Ķīnas, Austrālijas dārzi, rožu dārzi, Šekspīra dārzs (bet, tā kā es joprojām nemāku lasīt kartes, to, protams, neatradu), daudz citronkoku, palmu, dīķu, kas paslēpušies aiz kokiem un kas sevī paslēpj neticami skaistas skulptūras, un tad, kad man likās, ka viss, esmu jau savu katarsi šeit piedzīvojusi, atradu garšvielu dārzu, kur viss tik ļoti, ļoti, ļoti brīnišķīgi smaržoja. es nezinu, šī dūmakainā gaisma, novembra saule vai vienkārši nogurušais, novārdzinātais un skaistuma izslāpušais prāts ir mazinājis prasības pret to, ar ko sastopos, bet tā bija tiešām viena no skaistākajām, mierinošākajām un pārliecinošākajām pieredzēm ilgā laikā. nespēju atcerēties, kāpēc Rīgā neeju uz botānisko dārzu biežāk, ja reiz man diezgan regulāri šādas vietas sagādā emocionālu pacēlumu.

tad es izdomāju, ka laiks pirmo reizi mūžā aiziet uz IMAX, lai noskatītos Justice League - pat visā LA ir apmēram 5 filmas, kas iet IMAX formātā, Justice League likās visnormālākā no visām. vairāk nekā filmā tomēr vīlos pašā pieredzē, pasūdzējos Sergejiem, ka šī immersive experience tomēr nebija nekas tāds immersive, viņi skaidroja, ka, iespējams, es nokļuvu liemax, ne imax (hah), gan arī lika ņemt vērā to, ka scape zāle mūs drusku ir izlutinājusi. jo Scape zāle ir tiešām brīnišķīga. bet tas tā.

runājot par kino, šodien biju Holivudā, absolūtais hailaits bija drēbju veikals, kur varēja par ļoti lētām naudām nopirkt random lietas, ieskaitot acu pārsegu miegam un ceļojumu spilvenu, kā arī meksikāņu restorāns, kur bija brīnišķīga margarita un ēdiens. pati Holivuda ir drusku.. nu, underwhelming, protams, jo tur jau nekā nav, ja vien negadies kaut kādā pirmizrādes periodā. īstā Holivuda jau ir kaut kur citur, hah. bet uz Universal studios tūri gan tomēr izlēmu neiet, jo tērēt bargu naudu, lai uzzinātu, kā tiek veidots kino, tomēr negribu - kaut kā liekas, ka, iespējams, pārsteigtu tikai mērogs, ne īsti tas, kas notiek aiz kameras.

bet, par muzejiem runājot, šodien biju ieklīdusi Museum of Broken Relationships, kas atrodas uz Hollywood blvd un kas drusku atkal aizlauza sirsniņu. tie visi stāsti.. šķiršanās un parastie breikapi bija vispārdzīvojamākie stāsti no visiem, bet es totāli apraudājos pie stāsta par high school sweetheart, kurš pāris dienas pirms eksāmeniem izdarīja pašnāvību, un pie vecmammas stāsta par mazdēlu, kurš nomira pusotra gada vecumā. nevaru joprojām saprast, tiesa, kāpēc šis muzejs 'strādā' - no vienas puses, šos stāstus varētu izlasīt arī tumblr vai reddit, vai jebkurā citā interneta forumā, un pašas lietas apskatīt fotogrāfijās. un tomēr, kaut kā tā fiziskā klātbūtne un iespēja apskatīt lietas no salauztām attiecībām tieši to fiziskā veidolā blakus stāstam par pašu lietu un salauztajām attiecībām tiešām nostrādā un rada iespēju sakontektēties ar cilvēkiem, kurus nekad neesmu satikusi un nekad nesatikšu pavisam īstā, dzīvā līmenī. ļoti interesanta pieredze, pat abstrahējoties no savas pašas pieredzes par savām salauztajām attiecībām.

bet rīt savukārt plānoju sēdēt saulē un iet uz brāļa meitu skolas ballīti saistībā ar thanksgiving, kur visi dziedās un dejos. sounds fun. visādi zinātnes muzeji paliks nākamajai nedēļai, šonedēļ vēl sola +30 grādus, tāpēc jāiet uz pludmali. pirmo reizi šogad, starp citu.

11/19/17 01:43 pm

nu tātad, Losandželosa.

pēc tam, kad es, liekas, nebiju gulējusi kādus piecus gadus un vēl, es nolaidos šeit, un, kā izrādās, 11 stundu lidojumi tiešām nav joks, hah. darīju, protams, to, ko parasti - skatījos filmas un blenzu tālumā, laiks liekas kā pilnīgi netverama lieta, kad tu esi tādā lielā lidojošā autobusā. savukārt pati LA mani sagaidīja ar neticami spilgtām un košām krāsām un siltumu, un sauli, liekot atcerēties, ka es nudien pēdējos daudzus mēnešus esmu pavadījusi melnās kastēs, skatoties filmas un pildot ekseļa tabulas. vakar sāku uzvesties kā manas brāļa meitas, proti, nīgrojos un īgņojos, kad nevarēju gulēt, bet kad biju aizvesta uz lokālo thrift shop, kur pārdod neticami sviestainas lietas. pēc kādu 11 stundu miega, ko regulāri pārtrauca mana mazākā brāļameita, kura bēdājas par visu (pazudušu balonu, māsas kurpēm, kas neaizsietas, izlietu sulu, izķemmētiem matiem etc), brālis aizveda uz vietējo latviešu centru, kur bērni mācās latviešu valodu un tā, un, jēzus marija. tas latviešu centrs ir drusku kosmoss, viena lieta ir tas, ka visi dejo ar trejdekšņiem rokās, bet pavisam kas cits ir tā iekonservētā sajūta par valsti. jo no vienas puses tie ārzemju latvieši taču ir milzu resurss, it sevišķi domāšanas iestrādņu maiņā, manuprāt - būtu labi, ja kāds no malas, tomēr saprotot to vidi, regulāri teiktu, ka klau, korupcija un oligarhi ir not ok, bet nu ko tur daudz, labāk dziesmu svētki un kaut kāda iekonservēta ideja par Latviju, par Dieviņu, par rasu rīta miglā un par sastāšanos Laimas zīmes rakstā. ļoti trippy vispār. gribēju ar viņiem drusku parunāt par to, ka varētu atvest kādas jaunākās latviešu filmas, animāciju un dokumentālās filmas, bet ātri vien sapratu, ka, visticamāk, tas īpaši neliktos interesanti.
pēc tam gan devāmies uz Griffith parku, apskatījām observatoriju, nofotogrāfējos ar Hollywood zīmi fonā, viss kā vajag.

bet svarīgākais, liekas, ir tas, ka esmu aizsākusi jaunu spēli ar sevi. proti, es skatos uz sevi tik ilgi spogulī, līdz sāku atpazīt pati sevi. jo kaut kas ļoti fundamentāls ir noticis pēdējā laikā, un man ir jāsaprot, kas tieši.

7/27/17 10:04 am

beigās jau, protams, labi vien bija, ka nokļuvu Krievijas panelī, jo mūsu panelis bija visforšākais no visiem paneļiem, biju ar diviem profesoriem, kuri strādā russia studies jomā Parīzē un Bergenā, ļoti forši kungi. viens runāja par Gosha Rubchinskiy pārstāvēto maskulinitāti un bija ļoti smieklīgs, otrs runāja par Valēriju, dziedātāju, un viņas politiskajām manifestācijām. ļoti sirsnīgi, ļoti forši, palikām vēl ilgi pēc paneļa beigām un runājām krustu šķērsu par visu. bet ļoti ceru, ka, ja nākamgad atgriezīšos, tomēr nonākšu, teiksim, popkultūras vai tv panelī, hah.

vēl likās forši, ka tas Parīzes profesors ziņoja - viņš esot studentiem rādījis "Vai viegli būt jaunam?" kā tādu galveno vēstures & politiskās domas dokumentu no tā laika, mana 'vēsturnieces' sirds aiz priekiem gavilēja.

tad vēlāk satikāmies ar meind., kurš ir drusku bēdīgāks un skumjāks nekā toreiz, kad dzīvojām pretējās istabās, nospriedām, ka tas laikam notiek, ja pavadi savas dienas, pētot 1920to gadu Vācijas literatūru. stāstīju par to, ka ļoti nesen sabēdājos par to, ka vajadzēja intervēt vienu kungu saistībā ar filmām, bet izrādījās, ka kungs jau ir miris, nonācām pie secinājuma, ka ir pienācis laiks akadēmiskajai videi pieņemt garu izsaukšanu kā valīdu intervijas iespēju.

vēl tikai ceļojums līdz kosmētikas veikaliņam, ko biju noskatījusi, tad pusdienas ar (oh I'm loving this) an Oscar-nominated Belgian film director, un tad jau mājās. ja lidmašīnas nelohosies, paspēšu uz pēdējām Četru baltu kreklu minūtēm.

vispār ļoti jauki. šis, liekas, bija arī galvenais iemesls, kāpēc toreiz iestājos doktorantūrā - šī te starptautiskā kopiena, sadraudzība. ļ. pietrūkst iespējas pamētāties ar idejām ikdienā, nu, tieši pamētāties un apmainīties, nevis visu laiku visu izskaidrot un tad mētāties ar idejām.

7/25/17 08:04 pm

tātad, šī ir mana pirmā starptautiskā konference, un man ir totāls kultūršoks, nopietni. pirmkārt, esmu šokā, ka cilvēki nevis prezentē savus pētījumus, bet nostājas priekšā un vienkārši lasa, un es nesaprotu, kāda no tā ir jēga, jo tādā veidā tu kā klausītājs vispār neko daudz neuztver, turklāt man vienmēr visos izglītības līmeņos ir mācījuši, ka prezentācijas nevar lasīt, bet tev ir jārunā konkrēti un jāskatās acīs, un tamlīdzīgi. tāpēc drusku kultūršoks.

in other news, šodien kafijas pauzē parunājos ar vīrieti, kas apsēdās blakus, vārds pa vārdam, izrādās, ka es jau pusgadu lasu viņa grāmatu, & viņa pētījumi par skaņas un attēla mijiedarbību mūsdienu kino ir bijuši diezgan svarīgi šogad manā doktorantūras darbā. also, izrādās, ka viņš taisa mūzikas videoklipus, uzaicināju žūrijā nākamgadam. vēl man kāda dāma sāka stāstīt, cik šī ir velkomējoša kopiena un ka šeit nevienu nenosoda, ja ierodas paģirās, man likās tik skaista lieta, ko stāstīt tieši man, hah. rīt jāprezentē, es esmu panelī, kura atslēgvārds ir Russia, kaut gan mana tēma ir par PSRS sabrukuma periodu, un vecāka gadagājuma akadēmiķi totāli pret mani izturas tā, it kā es esmu pēdējais nabadziņš, kurš iztērēja pusi savas universitātes budžeta, lai atbrauktu uz šejieni. parunājos ar sava paneļa vadītāju, viņš atvainojās par to, ka esmu te ielikta, jo, nu, akadēmiķiem tomēr būtu jābūt vairāk jūtīgiem saistībā ar šādām vēsturiskām un politiskām niansēm. pasmējāmies par to, ka būtu daudz sliktāk, ja es būtu no Ukrainas.

citās ziņās - Londona ir joprojām burvīga, vienīgi hoteļa brokastis ir totāli ne-burvīgas, jo acīmredzot te gan esmu nabagu galā, kuriem nepienākas skaistas, svaigas brokastis, bet pienākas tikai musli vai maize ar ievārījumu + slikta kafija. dārgajam galam savukārt ir English breakfast. drusku jocīgi. un vēl rīt vakarā satikšu meind., kas ir ļoti burvīgi. neesam tikušies kopš 2015., kad biju ciemos Oksfordā.

6/14/17 06:05 pm

uzzinu pēdējais: lidojot uz Norvēģiju, labāk neņemt līdzi iečekojamo bagāžu, ja ir jālido ar pārsēšanos. jo, kā izrādās, šī ir tiešām īpaša valsts, un iečekotās somas pārbauda pa vidu, nevis galā. tātad, man Oslo lidostā bija aptuveni 40 min, kuru laikā acīmredzot bija jāpaņem bagāža, jāiziet ārā, tā atsevišķi jānodod un jāiziet visa drošības apskate vēlreiz. es to pat būtu varējusi izdarīt, ja, nu, nebūtu bijis tā, ka mana čemodāna tur nebija. cerot, ka čemodāns pats par sevi jau ir aizbraucis uz galapunktu (jo acīmredzot tā arī var gadīties), es izskrēju cauri visai Oslo lidostai uz savu nākamo reisu tieši 20 min laikā, beigās no tā visa haosa, nesaprašanas un absolūtā sviesta drusku apraudājos, kad 4 min pirms paredzētā izlidošanas laika atskrēju pie vārtiem, un tad nākamajā lidojumā knapi paspēju atvilkt elpu. šajā galā, protams, bagāžas arī nav, SAS ir drusku kretīni ar saviem lost baggage noteikumiem (tipa, atmaksās pēc čekiem to, ko esi iztērējis tajā laikā, kamēr bagāža bija aizkavējusies), esmu ciematā ar 2000 cilvēkiem, tāpēc īsti pat nav, kur iet kaut ko nopirkt ātri uz vienu dienu, bet te vēl kaut kur esot tomēr paslēpies Cubus. looking forward to that.

citās ziņās manā viesnīcas istabā ir logs uz klinti, šeit ir nenormāli skaisti, un es esmu žūrijā Norvēģijas mūzikas videoklipu konkursam. satiku festivāla viesu koordinatori un sapratu, ka jā, esmu mājās. īsfilmu festivālu cilvēki viscaur Eiropai tomēr ir ļoti, ļoti līdzīgi. un vienlīdz jocīgi, jautri un smieklīgi, un galvenais - patīkami vienkārši. atšķirībā no ļaunajām korporācijām, protams.
Tags: ,

4/3/17 03:25 pm

piezīmes no ceļojuma

- viļnas festivāls bija nejauks pret mani, es neatceros, kad pēdējo reizi jutos tik ļoti not welcome kaut kur, kas, protams, ir ļoti nejauki, jo es vispār tam vienam konkursam biju žūrijā. bet, ja esam godīgi, problēma bija ne ar festivālu, bet ar konkursa koordinatoru, kurš ir no kādas citas vides, un tāpēc īsti ne pats noorientējās, ne arī varēja kaut kā smuki visu nokoordinēt. bet nu šis bija pirmais - un ceru, pēdējais - festivāls, kur man vienkārši ir jālūdzas pēc savas akreditācijas kartes.

- atvaļinājums bija tik briesmīgi nogurdinošs, ka es vienkārši šodien ļoti labprāt nevienu nesatieku un savā nodabā strādāju

- Viļņa ir pārsteidzoši stilīga un lēta. pilsētas centrā visnotaļ laba izskata, pat tādā paglaunā kafejnīcā salāti ir par 3 EUR, kafija - zem 2 EUR. pilsētas centrs arī izskatās tik pieejams, saprotams un pavisam ne-bomzīgs

- principā visas pilsētas, kurās bijām, radīja patīkamu pārsteigumu makā. Jēkabpilī atradām jaunu, visnotaļ skaistu vietu klasse, kur bija tik skaists violets tonis uz sienām, ka sajutos iedvesmota paskatīties pinterestā atkal pie remonta sadaļām, tur arī liels, garšīgs risotto pa 4,5 EUR, kas Rīgā būtu krietni virs 7 EUR, un tamlīdzīgi. Daugavpils jaunā super weird 24/7 vieta irish dublin pub arī bija diezgan pieejama, vārdsakot, visas pilsētas kā pilsētas, tikai Rīga tāda trula

- nu jā, katru reizi, ar auto izbraukājot tuvējo apkārtni, attopos, cik Rīga tomēr ir bēdīga un nu jau izteikti bomzīga pilsēta. tik klaji aizlaista galvaspilsēta un bēdīgas, zaudētas iespējas, ka sāp. atceros, kādreiz likās, esam priekšā visiem pārējiem, bet nu jau ir skaidrs, ka arī Baltijas mērogā rīga vairs nekotējas. un grūti pat nodefinēt, kāpēc, bet šausmīgās ielas, izjātais sabiedriskais transports, milzīgās cenas, kas savā ziņā jau rodas arī no īres un pārējiem pilsētas izdevumiem, koku trūkums, tak kaut vai arī soliņu trūkums un cilvēku neesamība uz ielām bāžas acīs vēl jo vairāk, kad kaut pabāz deguntiņu ārā no šejienes. tāda bēdīga, pagalam bēdīga sajūta. aizgājām vakarā uz bolderāju, tur vismaz viss ļoti forši, vienkārši gribētos, lai tie nav tādi atsevišķi izceļami punkti pilsētā, kas patīk, bet vispār vieta kā tāda. jo kaut kā pēdējos gados Rīga liekas kā garām palaista iespēja, un grūti to nesaistīt ar pēdējo gadu domi un tās korupcijas ekstravaganci.

- un, protams, Latvijas teritorijā sastopamo vīriešu neretās uzburbušās, no alkohola piesārtušās sejas. drausmīgi skumji.

- savukārt mazās lauku pilsētiņas ir tik iedvesmojošas. nezinu, vai tāpēc, ka vakar bija saule un silts, bet tādas vietas kā Ilūkste, Aknīste, Viesīte, Subate bija jauniešu un bērnu pilnas, tik skaistas un sakoptas.

- atpakaļceļā no Viļņas iebraucām Visaginā, apmeklējām aiztaisīto aes. šaušalīga sajūta, kaut kas tur tik disturbējošs un jocīgs gaisā. varbūt tā migla todien, varbūt nomācošā pelēkā krāsa, bet baigi pārsteidzoši un satraucoši. un tur viss tā kā apbraucams un apskatāms, vienīgi visur stāv apsardzes mašīnas, kas reizēm apstādina un prasa dokumentus. uncanny.

- savukārt uz priekpilnās nots varam ziņot, ka liekas - Daugavpilī ir viena meitene, kas, tāpat kā aģents Smits, var sevi klonēt. vismaz citādāk nemāku izskaidrot to, ka teju visas viesmīles jau pieminētajā irish dublin pub un vienā no statoiliem izskatījās ja ne kā dvīnes, tad vismaz kā ļoti tuvas māsas. visas vienāda garuma, vienādas ķermeņa uzbūvas, ar vienādu seju (mazliet apaļa ar spicu zodu) un vienādiem matiem (gari, tumši, ne pārāk biezi, saņemti vienāda garuma zirgastēs). kaut kad pamanījām, ka uz mums brutāli visur blenž virsū, varbūt tāpēc, ka es neesmu šīs meitenes variācija.

- un, atgriežoties pie sākuma bēdas, man liekas, ka visur, kur braukājām, bija krietni labāks ceļu segums nekā Rīgā.

11/12/16 09:44 am

lietas, kas pagaidām ir notikušas:

satiku tanti (lietu vienkāršošanas vārdā turpmāk viņu saukšu vienkārši par tanti, jo ''mammas māsīca'' izklausās too complicated), biju ciemos pie viņas ģimenes, viņa arī aizveda mani uz Toni Braxton koncertu, kā arī nākamajā dienā izdzīvojos pa pludmali un Freeport thrift shop, nopirku pāris lieliskus diskus, grāmatas un svārkus. diezgan fascinējoša pieredze.

bet tas koncerts bija visnotaļ jauks, uzreiz var just profesionalitāti un augsto mākslinieces līmeni. kaut arī viņa bija apslimusi, koncerts notika un bija ļoti mīlīgs, visi tur tā sēdēja un dziedāja līdzi, pat vismuskuļainākie džeki sirsnīgi pārdzīvoja līdzi. un tad, protams, bija arī tā jaunā mode, kad Tonija pasauca Džoniju no Bronksas, kurš uz skatuves savukārt bildināja savu draudzeni. es vienmēr domāju par to, vai šis diez ir maksas pakalpojums un kā viņi to pasūta un sarunā, un ko darīt, ja meitene negrib ar viņu precēties.

vēl vakar biju pāris veikalos, atradu superīgāko kleitu pasaulē, bet, tā kā šī kleita maksāja 120 dolārus, nevarēju tomēr atļauties, žēlīgi. melna mežģīņu kleita ar augstu apkakli, tās vietā nopirku mazliet vienkāršāku melnu mežģīņu kleitu.
savukārt šodien došos pastaigās un pa muzejiem, rīt satikšu Mišelu, ko, iespējams, neesmu satikusi kopš absolvēšanas, un iesim uz feministu pasākumu un anthology film archives. kaut kā pagaidām, tiesa, es lielākoties redzu metro stacijas, šī lielpilsētu spozme un posms - krietnu daļu laika pavadi, pārvarot attālumus no vienas vietas uz citu. tāpēc laikam tāds Rīgas un Amsterdamas izmērs vienmēr licies vispievilcīgākais.

kaut kā tā. joprojām šeit ļoti patīk, bet pamazām piezogas tāds nogurums. Ņujorka kā viesim ir ļoti nogurdinoša tomēr, Vašingtona tādā ziņā bija saprotamāka un mazāk nogurdinoša.
Tags:

11/4/16 07:25 pm

biju grāmatnīcā, kur nopirku grāmatu ''how to talk to your cat about gun safety'' un ''awkward family postcards'', grāmatnīcā pārdeva arī new age bulšitu, paklājus, kurpju turētājus un logu tīrītājus.

viss, ko vien studentam varētu vajadzēt.
Tags:

11/4/16 01:37 pm

lielos vilcienos runājot, man ļoti patīk Amerika. man patīk tas, cik ērti šeit ir. par daudz ko ir padomāts, lietas kaut kā ir saprotamas un vienkārši baudāmas. man patīk tas, ka visur ir pieejams ūdens dzeršanai, man patīk tas, ka publiskās vietās ir daudz brīvas telpas, man ārkārtīgi patīk tas, cik šeit ir skaistas vilcienu stacijas - vakar, kad biju Ņujorkas Grand Central Station, biju tādā sajūsmā par to, cik tā vieta ir skaista, saprotama, pat tā kā grezna un vienlaikus ļoti funkcionāla - un mazliet saskumu par to, ka mums tā nav.

then again, vakar braucu vilcienā kādas divas stundas, blenzu ārā pa logu, klausījos Niku Keivu un domāju par to, cik freaky tomēr ir tas, ka ļoti daudz mājām, kurām braucu garām, ir izkārti Amerikas karogi. kaut kā tā liekas normāla aina, jo vispār daudz kas šeit liekas normāls un saprotams, jo Holivuda tomēr ir daudz ko normalizējusi un padarījusi pierastu, lielās, plašās ielas, fake Gothic māju stils, ielu norādes, māju lieveņi ar lielajiem krēsliem uz tiem un mūžīgajiem sēdētājiem tajos, tie lielie, dzeltenie autobusi ar uzrakstiem School bus - tas viss liekas tik pazīstams (un vienlaikus svešs), jo tās visas ir ainas no filmām, no seriāliem un citiem audiovizuāliem materiāliem, ko patērējam. un tā nu es skatījos uz tiem karogiem un domāju par to, kā, diez, es justos, ja tie būtu, piemēram, Krievijas karogi, nevis Amerikas, un mazliet noskurinājos. un tad mēs vēlu vakarā ar Mariju staigājām pa New Haven ielām un runājām par to, cik ļoti mums abām patīk ES, viņas sajūsmai nu jau ir arī citi iemesli, jo viņa pēta ūdens pārvaldību šeit un ES, un viņa ir aizvien pieaugošākā sajūsmā par kopplāniem un tālejošām direktīvām. kas, salīdzinājumā ar šejieni, ir šokējoši, jo, kā Marija man vakar paziņoja, šeit ir ārprātīgi daudz neregulētu un nepārbaudītu lietu, kuru ilgtermiņa ietekmi neviens īsti nevar paredzēt.

Feisbuks šodien arī atgādināja, ka pirms gada šajās dienās biju Oksfordā pie Meind., kaut kā novembra pirmajās dienās acīmredzot mēdzu apceļot prestižas universitātes, varbūt kaut vai tāpēc, lai sev atgādinātu, ka šī bija izvēle, ko izlēmu nepieņemt. rīt vakarā iesim uz Yale mediju studiju centru, liekas, kur skatīsimies Seven, bet šovakar plānojam noskatīties the expendables. tā, lūk, notiek, ja draudzenes nav tikušās kādus trīs gadus.

pamazām, palēnām dabūju arī vairāk vietas prātā. braucu tās daudzās stundas pāri dažādām Rietumu puslodes vietām, skatījos tālumā un vienkārši meditēju, man kaut kā lidmašīnas ir lieliska telpa pārdomām, kaut arī daudz dārgāka par terapijas kabinetu. un pamazām, palēnām vējojas prom visādi pēdējo mēnešu uzkrātie sūdi, izkristalizējas svarīgais un drošais, un atgriežas sajūta, ka hey I can do stuff on my own. es reizēm aizmirstu, ka varu pati sevi uzticēties, un laikam viens veids, kā to sev atgādināt, ir aiztesties uz citu kontinentu apceļot draugus un draugu dīvānus.
Tags:

11/2/16 09:01 am

biļetes izprintētas, fēns, drēbes un auskari iepakoti, meitenēm nopirku balzāmiņus, jo trīs gadu laikā amst. tomēr viņas pieradināju pie balzāmiņiem, kaķīšu ēdināšanas grafiks sagatavots, kaut kā tā.

Marija apsolīja, ka iesim strādāt uz 'fancy libraries'. izklausās daudzsološi.
Tags:

8/19/16 10:25 am

ir tādas darbības, kas reizēm atgadās un par kurām saproti - jā, this is so us. tā vakar mums bija ar visu mūsu ceļojumu uz Lietuvu, jo galu galā sanāca, ka mēs pavadījām kādas trīs, četras stundas ceļā, lai aizbrauktu un vienkārši 30 min pastaigātu virs kokiem pa to foršo pastaigu taku. ļoti nepraktiski, taču ārkārtīgi skaisti. izvilku savu kameru no skapja dziļumiem, sabildēju kokus, iegaumēju, kā smaržo mežs no augšas, lai ziema nebūtu tik ļoti gara.

šobrīd esam Daugavpilī, kas bija diezgan smieklīgs piedzīvojums ar viesnīcām, kur mūs viena viesnīca visu laiku pārsūta pie citas, kur galu galā nokļuvām vienos naktī un tur neviena nav (un neviena joprojām nav, un es pat nesaprotu, kam lai kā tāds godīgs cilvēks samaksāju, nu)

man ļoti patīk Daugavpils. man liekas, ka šī vieta ir ļoti, ļoti, ļoti savāda. bet, iespējams, man tā liekas par katru pilsētu, kur autoostā ir 00-24 bistro un pie autoostas visu laiku stāv pašvaldības policija.
Tags:

6/24/16 08:13 pm - The weightlessness of swimming in open places

Pirmais plecu sarkanums šogad, pamazām atgūstu krāsu, kas nav viegls pelēkums sejā.
Mati viegli lokaini un visu laiku slapji no peldēšanās. Un sejā atgriežas tāds kā maigums. Vasaras maģija.
Es šorīt peldēju pilnīgi tukšā karjerā, kur apkārt bija lieli koki un mežs ar mūžības noskaņu, un kaut kādā brīdī sirds sāka ļoti dauzīties, un es pēkšņi sajutu savu stiprumu, savu spēku kaulos, vai kā lai to precīzāk apraksta. Sajutu, ka i can deal with shit, and the world doesn't overwhelm me anymore. Saulgriežu maģija.
Un tad, protams, ir arī tas, ka jāļaujas tā justies arī ikdienā, ne tikai maģiskos rītos un rituālistiskās naktīs.

3/12/16 09:09 am

festivāla piezīmes:

- vakar biju seansā, kas bija planetārijā, un tā filma bija arī veidota tādām vidēm, un filma bija par kukaiņiem, par to, kā viņi dzīvo un veidojas divās atšķirīgās vietās - Ugandā un Lapzemē. filma ir veidota Helsinku Dabas muzejam, kur tā arī apskatāma katru dienu, un džeki man šodien stāstīs, kā viņi to visu dabūja gatavu - saprotu, ka tur iesaistīti skeneri, neskaitāmas mašīnas, kas ļauj izveidot 3D attēlu no taureņu ķermeņiem, kā arī daudzas stundas pētniecības. rezultāts: eksperimentāla īsfilma, kas vienlaikus ir izglītojošs darbs, ko var izmantot (pagaidām tikai) muzejos un planetārijos. tas arī sasaucās ar manām pārdomām, skatoties vienu programmu ar eksperimentālajām animācijām, kur daļa filmu bija kustīgas līnijas un meditatīvi tripīgi punkti, kas veidoja dažādas formas. ja es varētu savu domu ielikt 140 zīmēs, es, protams, būtu ļoti priecīga, jo to varētu bāzt Laurim Reinikam acīs, kad nākamreiz izlemju iesaistīties ar viņu bezjēdzīgā diskusijā par to, kāpēc valstij ir jāfinansē Pakalniņas filmas.

- nejauši un neko daudz nezinot diezgan bieži, tas ir, katru dienu sanāk iekulties ļoti jēdzīgās sarunās, jo pēkšņi izrādās, ka cilvēks, kuram stāvu blakus rindā pēc vīna ir pavadījis, teiksim, pēdējos piecus gadus, veidojot mūzikas īsfilmas, un sanāk tādas skaistas, garas un sakarīgas sarunas. jo laikam jau tā ir festivālu galvenā loma, vismaz man - satikties ar cilvēkiem, ar kuriem esam uz viena viļņa.

- M.G. jaunā filma ir superīga, bet neko citu jau nevarētu no viņa gaidīt. viņa filma ir tipa par Ziemeļkoreju, tipa nē, tur ir, kā parasti, realitātes aizmetņi, kas tiek pārvērsti un pagriezti pavisam citā virzienā - šoreiz laukumi ar vadoņa seju galā vienkārši applūst. ļoti skaisti.

- tūlīt iešu tikties ar savu somu animatoru, viņš tā mistiski teica, ka parādīs man striptīzklubu

- somu vīriešus var atpazīt pēc tā, ka aptuveni puse no viņiem nēsā rūtainus kreklus

- sēžot kinoteātrī, kad nodziest gaismas, joprojām pārņem tāda ''finally, i'm home'' sajūta.
Tags: , ,

11/16/14 12:32 pm

Es ļoti ceru, ka šī skriešana drīz apstāsies un būs spēciņš pierakstīt visu visu visu, bet tagad pēc nedēļas Libānā es varu pateikt tikai to, ka 1) esmu pagalam iemīlējusies šajā vietā, 2) vēlos kādu laiku izvairīties no cilvēkiem, kuri ir vājprātīgi kritiski par visu, 3) pasaule ir daudz sarežģītāka, nekā mēs gribētu atzīt, vismaz tāds ir iespaids pēc vairākām dienām garu stāstu par Libānas pilsoņu karu, tuvajiem austrumiem un ISIS. Also, mūsu izpratnes par drošību ļoti atšķiras. Kad visi saka, ka don't worry, it's all safe now, un uz lielceļiem ir armijas kontrolpunkti, kuros stāv 18-20 gadus veci karavīri ar automātiem, es saprotu, ka dzīvojam ļoti dažādās pasaulēs. Don't worry, they are just looking for ISIS, man paskaidro. Dažādās pasaules.

Bet vispār man šeit ļoti, ļoti patīk.
Tags:

11/10/14 10:36 am

mīļo sīrupiņ, pāris piezīmes no pēdējām 24+ stundām. pirmais un galvenais: es nekad neesmu bijusi šādā vietā, un es joprojām nesaprotu, kas te īsti notiek. sākot no robežkontroles, kura mani iesauca parunāties un gribēja noskaidrot, kur es braucu un kur es palieku, un zvanīja festivāla direktoram, lai to noskaidrotu, un tad, kad viss bija atbildēts un es sargam jautāju, vai tagad varu iet ārā, viņš atbildēja, ka jā, skaidra lieta, un piemetināja, ka I'll be here if you need anything, un es neesmu droša, bet man likās, ka viņš tā kā piemiedza ar aci (vakar Džordžs no programmu daļas piemetināja, ka he probably thought you're a prostitute - sorry, a lot of people think so about tall and blonde girls from Eastern Europe). pirmajā vakarā, protams, nokļuvu viesnīcas bārā, kur bija lielisks bārmenis Džimijs, nenosakāma vecuma vīrietis, kurš apgalvo, ka piedalījās arābu talantu konkursos ar dziesmu My Way kādu laiku pirms Frenka Sinatras, un vispār Džimijs ļoti ātri ierindojās manu mīļāko bārmeņu saraksta topa augšgalā. viņam ir tāds mazs bārs, kas izskatās kā no 30tajiem, viņš klausās romantisku un sentimentālu mūziku bārā un mācīja man dzert konjaku ar kanēļa standziņu, ko man vislaik uzsauca vīrietis no Bagdādes vārdā Ahmads. Ahmads vakar mani arī gribēja vest uz jūru, bet es viņu tā maigi centos atšūt, izskatās, ka izdevās. viesnīcā ir arī baseins pašā augstākajā stāvā, tur ir lieli logi un zilas flīzes, un vakar es kādas piecpadsmit minūtes peldēju turpu šurpu, skatoties uz pilsētu aiz loga, diezgan neticami un tāda pinch me pieredze. redzi, sīrupiņ, es esmu ļoti lēta būtne, tas ir, es neatceros, vai vispār kādreiz esmu palikusi viesnīcās, ceļojot un blandoties apkārt, izņemot pirmo reizi amst. un izņemot darba ceļojumus. visas pārējās reizes es palieku pie draugiem vai kaučsērfingā, un ja nu kādreiz tomēr *ir* jāpaliek viesnīcā, tā noteikti nebūtu viesnīca ar baseinu septītajā stāvā.
un tas vēl bija mans piedzīvojums lielveikalā, uz kurieni aizgāju, jo gribēju nopirkt humusu. iegāju veikalā, uz brīdi izskatījos samulsusi, klāt jau bija divi puisīši, kuri prasīja, vai kaut kā var palīdzēt, es teicu, ka jā, meklēju humusu, un viens aizveda mani pie turku zirņu plaukta, kas bija ļoti mīlīgi. beigās gan dabūju savu pre-made humusu, tā ka viss labi. un tad bija atklāšanas ceremonija, kas bija kaut kas neticams, tur bija sarkanais paklājs, puisis uzvalkā, kas lasīja visu viesu vārdus, ļoti daudz fotogrāfu un kameru, kas filmē, kā visi tusē bulku un iet pa paklāju, un visas dāmas vienkārši uzcirtušās uz nebēdu. pati ceremonija bija glamūrs un prestižs, bija pāris balvas, kas tika nodotas no vienām rokām otrās, bija lieli ziedu pušķi, kurus uznesa uz skatuves un tikpat ātri nonesa, bija mazu bērnu koris, kuru vadīja mūķene, bija deju uzvedumi no singin' in the rain, un bija Libānas kultūras vai izglītības ministra uzruna, tulks vislaik jaucās. mani interesē, diez, kāda būs noslēguma ceremonija, ja jau atklāšana bija šāda.

un šie visi cilvēki, tāds kosmoss. ir īru delegācija, ar kuriem mēs ejam iedzert. ir jauno, liberālo un ballētieskāro arābu sieviešu delegācija, viena beibe man vakar teica, ka yeah we went out yesterday with some friends, I got so fucked up, paskaidrojot, kāpēc, viņasprāt, viņa izskatās slikti. un ir glamūrīgo arābu delegācija, viena aktrise/producente/režisore man vislaik vakar teica, ka I only attend festivals that have red carpet events, viņa gan mani vislaik arī sauca par darling un sūdzējās par saviem augstpapēžiem. ļoti, ļoti interesanti, vārdsakot. iepazinos arī ar vienu irāni, kurš man sāka sūdzēties, ka ir jau gados un nevar tik ļoti iet tusēt bulku, man viņš jau ļoti patīk, jo viņš ir garš, un viņam pašam vakar bija liels piedzīvojums ar to, ka telefonā pirmo reizi izmantoja feisbuku kā normālu feisbuku, nevis caur kaut kādu filtru, un tas arī bija viens no tiem brīžiem, kad sapratu, ka varbūt nemaz negribu zināt, kas slēpjas aiz visa šī glamūra, prestiža un zelta. kā tā pati beibe, kura vēl vakar naktī aizgāja vēlreiz tusēt, pastāstīja, viņa pati ir no Saūda Arābijas un tagad dzīvo Dubaijā, don't get me wrong, it's a very comfortable life, but it's shit.

vienvārdsakot, jūtos ļoti eiropeiska divu iemeslu dēļ. pirmkārt, šis glamūrs, zelts un marmors visur mani ļoti mulsina un liek justies mēreni neērti, es nemēdzu justies neērti, lulz, bet nu šeit tā mazliet ir. un otrkārt, mūs visu laiku vadā apkārt grupās un grupu ekskursijas ir bez maz vai obligāts pasākums, un es esmu kā wtf. nezinu, tas kaut kādu drošības apsvērumu dēļ vai tāpēc, ka visiem visu laiku ir jābūt kopā un that's part of the deal, bet nu savādi vārdsakot.
Tags:

8/25/14 09:00 pm - if I stay here, trouble will find me / but trouble finds me wherever I go anyway

pēc izkratīšanās, maz miega, vājprātīga haosa un liela karstuma es beidzot esmu rīgā, šeit ir auksts, man ir visnotaļ slikti, un šis viss ir mēģinājums iegrozīt smadzeni tā, lai es vismaz varētu kaut ko šodien parakstīt. 

Powered by Sviesta Ciba