pēc izkratīšanās, maz miega, vājprātīga haosa un liela karstuma es beidzot esmu rīgā, šeit ir auksts, man ir visnotaļ slikti, un šis viss ir mēģinājums iegrozīt smadzeni tā, lai es vismaz varētu kaut ko šodien parakstīt. 

nu, pāris no pēdējās nedēļas mistērijām un savādajiem notikumiem ir ieguvuši skaidrākas aprises un izskaidrojumus. piemēram, snaiperis Vācijas vēstniecības pieņemšanā bija tāpēc, ka pirms divām nedēļām kaut kādi importēti radikāli musulmaņi sāka trakus protestus pret festivālu, tāpēc šogad pirmo reizi festivāla ietvaros notika satraukšanās par drošību. visstulbākais šajā visā stāstā ir tas, ka vietējām musulmaņu un citu reliģiju kopienām ar festivālu nav ne mazāko problēmu, viņi ir ļoti atvērti dažāda veida sadarbībām un vēlas redzēt un piedzīvot stāstus no citām valstīm un kontinentiem, bet ir kaut kādi cilvēki, kuri saistīti ar pēdējos gados pieaugošo radikālismu, funny story, kā viens no mūsu pašu moto šogad ir let's get radical, bet citu radikālisms mums besī. lai nu kā, erols stāstīja, ka viņš bija aizgājis uz mošeju kaut kad pavasara sākumā, tur vietējais reliģiskais līderis visiem stāstīja, ka tūlīt sāksies tūristu sezona, ka cilvēkiem ir jābūt atvērtiem un tolerantiem pret citiem, kuri izskatās, ģērbjas un uzvedas citādāk, un tad, bļin, ir visādi citi, kuri uzskata, ka ir jānāk mācīt dzīvot. ja pareizi saprotu, sestdien koncertā kāds no šiem jauniegūtajiem radikāļiem arī pārgrieza elektrības vadus koncertam, nu, wtf. no otras puses, nākamais ārpusBaltijas festivāls, uz kuru drošvien došos, ir Beirūtā, un tur 2006. gadā kara laikā kāda seansa laikā sāka apšaudīt kinoteātri, tāpēc visiem viesiem, žūrijai un skatītājiem vajadzēja bēgt pa kaut kādiem pagrabiem. kurš būtu domājis, ka kino skatīšanās un izrādīšana var tikt tik ļoti iesaistīta kaut kādos politiskos notikumos. 

tad otrā lielā atklāsme un pašsaprašana nāca vakar vēlu naktī ap vieniem, kad pēkšņi nokļuvu pilnīgi nezināmā un nesaprotamā Stambulas rajonā, kur meitene, ar kuru biju tikko iepazinusies lidmašīnā, man teica, ka šis taksis/minibuss mani aizvedīs uz taksim square pa 5 lirām, nevis 10, cik maksā oficiālais transports. neviens tur nerunāja angliski, mēs sazinājāmies ar zīmēm un aprautiem vārdiem, un es jau biju sabijusies, ka nebeigsies labi, jo man ir kaut kāds fundamentāls gļuks galvā un tendence teikt jā apšaubāmiem piedāvājumiem. piemēram, kad ar mat. 2012. gada rudenī aizbraucām uz dienu uz Parīzi, ieradāmies ar autobusu vājprātīgā nomalē ap pusseptiņiem, un no tās pašas nomales tās pašas dienas vakarā ap vienpadsmitiem braucām atpakaļ, tas bija ļoti jauks piedzīvojums. lai nu kā, mēs tātad stāvam pie kafejnīcas, es savā nodabā smēķēju, mat. ieiet iekšā samaksāt, man pienāk klāt kaut kāds ļoti nestabils kungs, kurš sāk koļīties un kaut ko sarunāties, galu galā bija diezgan tiešs uzaicinājums iet pie viņa ciemos, lai iedzertu kafiju, es, protams, saku, ka jā, atnāk mat., es viņu informēju, ka mēs tagad iesim pie šī džentlmeņa iedzert kafiju, mat ir kā guuuurl I hope you know what you're doing, bet mana vienīgā doma bija par to, ka ja reiz čalis ir dzēris un lietojis narkotikas visu cauru nakti, viņš nebūs spējīgs taisīt kaut kādus sūdus. tā nu mēs galu galā nokļuvām viņa dzīvoklī, kas bija ļoti milzīgs un grezns tādā lepnā Parīzes rajonā, mēs ar mat. skatījāmies saullēktu, kamēr čalis šņauca kokaīnu un klausījās Vāgneru pilnā skaļumā, un tad vienā brīdī pateicām, ka ok, tagad iesim uz rīta misi Notre Dame baznīcā, visu, protams, nokavējām, bet tas galu galā bija diezgan smieklīgs piedzīvojums, ko tagad atstāstu tāpēc, lai parādītu to, ko sapratu vakar naktī, traucoties pa Stambulas ielām mašīnā, kas bija tipa legāls taksis, tipa nē, un tad man pieleca, ka man nav nekādas reality check funkcijas. es saprotu, ka reizēm sevi ielieku potenciāli bīstamās situācijās, bet tai pašā laikā mani nekas neaptur no tā darīšanas. draugi, lūdzu apturiet mani, pirms es aizbraucu uz Mongoliju pie vīra, ar kuru iepazinos onlainā, ja. 

un trešā lielā atklāsme bija par to, kāpēc man šodien tik ļoti sāp ķermenis. lieliskā prizreņas pilsēta nav piemērota simtiem tūkstošu cilvēku apmeklējumiem, tāpēc vasarā viņiem reizēm parādās problēmas ar ūdens kvalitāti, un festivāla laikā daudzi diezgan nopietni saindējās, jo pat ja nedzer publiski pieejamo ūdeni, tādas lietas kā salāti tiek tik un tā mazgāti tajā pašā ūdenī, nu, vārdsakot, tas ir tas, ko man stāstīja ļoti garš voluntieru džeks. mēs ar draugiem vislaik priecājāmies, ka mums nekas nenotika, un to izskaidrojam ar intensīvo rakijas patēriņu, tas ir, katru dienu vismaz seši šoti. vakar rakiju nedzēru, bet vēl biju tur, un, protams, aizvilkos uz šeidī paskata ēstuvēm, jo tas ir tas, bļin, ko es daru, un jo man nav nekāda common sense, un tad šorīt, atkal brīvi plūstot pa Stambulas ielām, kur tādas lietas kā sadalošās joslas uz ceļa ir stipri arbitrāras, es atvainojos, ka nevaru atrast labāku vārdu latviski, nu, sapratu, ka būs diezgan traki, ja. labais šajā visā ir tas, ka tagad man ir īpaša tuvība ar savu ķermeni, zinkā, tas tādām mind vs body meitenēm vienmēr ir smags jautājums, un šis mainās, ja aptuveni piecas stundas pavadi slēgtās telpās un ar citiem cilvēkiem, ja tev ir milzīgas vēdergraizes un vienkārši ļoti, ļoti slikti. nolaidos rīgā, mamma uzreiz sadeva zāles pēc tam, kad tomēr pamanījos paspēt iziet cauri pasu kontrolei bez sliktipalikšanas, atbraucu uz pārdaugavas mitekli, tēvs ir pilnīgā kosmosā, un tādā pašā kosmosā ir arī puse no mēbelēm, bet es vienkārši pārvilku trīs ļoti siltas segas pāri galvai un nogulēju kaut kādas četras stundas. un viss šis garais rakstīklis ir mēģinājums iekustināt smadzeni, jo, godīgi sakot, vajadzētu pastrādāt, bet tas ir diezgan grūti, ja pusi dienas esi pavadījis saliecies virs dažāda veida podiem. turklāt tā diezgan nopietni lauž kaulus un vispār ir ļoti grūti kustēties, ja. fun times, es turpmāk vienmēr dzeršu rakiju, kad būšu Balkānos, un arī savus salātus mazgāšu rakijā. un vēl, ko šitādos laikos vajadzētu ēst? man ir apšaubāmas kvalitātes augļi no Stambulas kastītē, bet es domāju, ka apšaubāmas kvalitātes preces būtu laiks uz kādu laiku likt malā. 

there, desmit stundu miegam vajadzētu vispār palīdzēt, ne.