8/23/14 03:55 pmvakar ilgi sēdējām ar festivāla direktoru mazā kafejnīciņā mazliet nost no pilsētas centra, runājām par nākotnes iespējām un lietām, ko varētu darīt kopā, garām skrēja dažādi bērni, citi bērni krita no riteņiem, un tad vēl citi bērni bija aizmiguši vecākiem klēpjos, un tas vienkārši viss saplūst vienā lielā priecīgā glezniņā, tāda labo atmiņu krātuvīte. ļoti, ļoti skaistas dienas, skaists notikums, fantastisks piemērs tam, kā pasākums ir nepieciešams pilsētai, nevis ķeksīša pēc un Eiropas naudas dēļ, un, kā Erols teica, kad prasīju, kā viņiem šis ir izdevies (šis - izveidot un attīstīt vienu no lielākajiem dokumentālo filmu festivāliem Eiropā, par kuru raksta the guardian, un tas viss notiek Kosovā, pilsētā, kur kinoteātris kā fiziska ēka atgriezās tikai pēc festivāla darbības piecpadsmit gadu garumā un kur uz katras ielas joprojām sastopu ļoti daudz karavīru), vārdsakot, viņš vienkārši paskaidroja, ka it's all for the city. viss, ko viņi dara, ir tāpēc, ka viņi mīl šo vietu un vēlas, lai vietai ir labāk. un tas, manuprāt, ir tas, kā vispār pasākumiem būtu jānotiek.citās ziņās ir tā, ka uzvedos tieši tā, kā pienākas, un uz viesnīcu nenāku agrāk par rīta lūgšanu laiku, kas ir ap pieciem. rakijas terapija strādā ļoti labi, un vakaros, ejot uz seansu astoņos, vienmēr ir viens ļoti savāds brīdis, kad sauc uz vakara lūgšanu, kaut kur ap 21:20, un tas ir tik jocīgs efekts filmai, es vienmēr tad esmu āra kinoteātrī, kur ekrāns viļņojas vējā un ir ļoti lieliski, un tad vēl tās zvaigznes un daudzie kalni apkārt, es nedomāju, ka varu izstāstīt, tieši cik skaisti šeit viss ir. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
8/21/14 12:19 pm - film lovers are sick people / francois truffautstarp mūžīgo būšanu bārā līdz četriem rītā ar filmmeikeriem, kritiķiem, festivālu cilvēkiem un alekseju, aleksejs ir mans mīļākais festivālu mēbele, viņš vienkārši ir visur un vienmēr, strādāšanu viesnīcas numurā no rītiem un pēcpusdienās, un starp seansiem, starp iepazīšanos un networkingu ar tūkstošiem cilvēku un vienkāršu dabas un vides apbrīnošanu katrreiz, kad pacel acis, nu, mēs te arī skatāmies pāris filmas, ja. un pāris ir arī tādas, kuras redzēju citur, bet neesmu vēl paspējusi pierakstīt, tāpēc šis ir beidzot atskaites un apskates posts jeb filmas, kas mani nelaiž vaļā. |
8/20/14 02:29 pmman aiz loga spēlē Balkānu mūziku pilnā skaļumā, ir ļoti skaļš, iela ir ļoti skaļa, ir ļoti karsts un ir diezgan lieliski. man nav ne jausmas, kur es esmu un kas te notiek, bet no lidostas es braucu vienā mašīnā ar cilvēktiesību aktīvistiem / dokumentālajiem režisoriem, viens no Sīrijas, viens amerikānis, kurš dzīvojis daudzus gadus Kosovā, viņi apmainījās ar viedokļiem par Isis un noslepkavoto amerikāni, kuru abi pazina, un tikmēr mēs braucām garām vistām, kas tika pārdotas būrīšos, un zosīm ceļmalā. viss ir tāds randoms. |
5/1/14 09:48 amtātad šonakt es paliku nakšņot Rotko centra mākslinieku rezidencēs, kas ir daļa no visa lielā centra un ir nenormāli forša vieta, te ir tādas milzīgas velves, patīkami ēnains un vēss, ļoti mājīgi un vienkārši forši. vakar no saviem aprūpētājiem noskaidroju, ka esmu vienīgā, kas šeit šonakt palika un ka teritorijā vēl ir tikai naktssargs. šeit ir arī tāda maza virtuvīte, kur var uztaisīt tēju un kafiju un vispār pasēdēt un skatīties tālumā, un tur vakar bija viens cepums uz galda, kurš tur vēl bija ap diviem, kad es gāju uzpildīt savu ūdens pudeli. šorīt, kad gāju taisīt savu rīta kafiju, pamanīju, ka cepuma vairs nav. it kā sīkums, bet mazliet savādi, jo šeit īsti neviena cita nav.in other news, šodien uz Rēzekni un drošvien pie radiem uz rajonu, es esmu devusies savā personīgajā Latgales tūrē, kas šodien iekļaus vecmammas apmeklējumu. ņemot vērā, ka pagājušajā reizē, kad viņu satiku, kā pēdējais bija tas, ka viņa man ielēja krietnu brendija šotu ceļakājai un novēlēja normālu četru stundu vilciena piedzīvojumu, bet šobrīd viņa ir pie sistēmām, kas uztur dzīvību. tāds kontrasts. un, tā kā ir darba svētki, jāuztaisa vēl viena kafija un jāsāk atbildēt uz epastiem, kuri ir aizmirsti jau pāris nedēļas. |
12/2/13 01:16 ames mēģinu kaut kā sakārtot domas un sakārtot visus notikumus, bet tas laikam ir grūtāk, nekā varētu likties. esmu ļoti slimiņš, man riebjas, ka kārtējo reizi esmu slima, man riebjas un liekas pazemojoši tas, ka neraugoties uz savu izmēru un mērogu (jo es neesmu nekāda maza meitenīte), es vienalga esmu tik nenormāli kaitinoši trausla un vārga, ka visu laiku kaut kas notiek, tas ir, es saslimstu, es kaut kur apmaldos vai iepinos, un man visu laiku ir problēmas. šņuk šņuk.bet nu labā ziņa ir tāda, ka es šodien ļoti veiksmīgi pati apgriezu sev čolku. domāju, ka rezultāts būs tāds pats kā tad, kad biju 12 gadus veca un tik tizli nogriezu čolku, ka pēc tam mēnešiem ilgi ar sprādzītēm slēpu čolku. bet tas tā. mazie prieki, kad kaut kas tomēr izdodas. bet vispār es gribēju pierakstīt kaut kādus ceļojuma iespaidus, lai to visu izrakstītu ārā un ietu tālāk, bet kaut kā pagaidām nesanāk. vienīgais, ko uzreiz varu pierakstīt, ir atgadījums uz prāmja atpakaļ no Londonas uz Amsterdamu, kad es bēdīgs (jo prom no Londonas un mar) pusdivos naktī staigāju apkārt pa prāmi un savā nodabā grīļojos, jo prāmis tā līgojās, ka šķita - esmu piedzērusies, un tad es nejauši dzirdēju sarunu starp kundzi gados un kādu prāmja darbinieku, kuri mēģināja atrast kopīgu valodu, bet kundze nerunāja angliski un franciski, un tieši brīdī, kad es gāju garām, viņa prasīja darbiniekam, vai viņš runā latviski vai krieviski. es apstājos un laipni iesaistījos sarunā, patulkoju no vienas puses uz otru, kundzei bija slikti ap dūšu, bet jūrasslimības zāles, kā izrādās, iedarbojas tikai divas stundas pēc to ieņemšanas brīža. nu jā, un tad mēs mazliet papļāpājām ar kundzi, līdz vajadzēja iet atpakaļ uz autobusu un braukt tālāk. kundze, kā izrādās, visu mūžu strādājusi Rīgā prokuratūrā, tāpēc es viņu iztaujāju par padomju tiesu sistēmu un to, kā tā atšķiras no LR tiesu sistēmas, es vienmēr naktīs palieku ļoti runātīga un zinātkāra, ja man ir jāmēģina palikt nodomā. tā nu mēs sirsnīgi papļāpājām un tad šķīrāmies, es kāpu megabusā uz Amsterdamu, kur ierados ap desmitiem rītā un gāju uz mat. ļoti auksto māju gulēt, līdz viņš pats pārradās mājās un mums bija aukstas pusdienas, un kundze brauca uz Rīgu, jo viņai negribējās lidot, tāpēc pamēģināja braukt ar autobusu. un tad, kad es, tāda runātīga un iekarsusi, iekāpu savā autobusā un gāju sēsties savā vietā, nabaga kaimiņš dabūja trūkties, jo es tik ļoti gribēju runāties, ka mēs arī kādu stundu parunājāmies. tā nu es iepazinos ar inženieri no Birmingemas, kurš brauca ciemos pie draugiem Amsterdamā, bet tas arī viss, ko par viņu uzzināju, viņš nebija ne uz pusi tik runātīgs kā es. es nezinu, kas tas ir, bet reizēm es vienkārši runāju un runāju, jo man to ļoti vajag. |
11/27/13 09:29 pmes ārkārtīgi daudz ko aizmirstu pēdējā laikā. tā, ka apstājos darbības vidū, jo aizmirsu, ko īsti mēģināju izdarīt.un vēl es šodien biju savā universitātē, savādas sajūtas. kaut kas starp nostalģiju un patīkamu atvieglojumu, ka es tur vairs neesmu. satiku savu bak darba vadītāju, satiku M., novadīju prezentāciju par Lietām, diezgan forši. mazliet iekāriens iet tālāk un darīt vairāk, ti, pabeigt iesāktos rakstu darbus un tos patiesībā nosūtīt. un vēl es esmu saaukstējusies, jo pārāk daudz laika pavadīts megabusā un citās vietās ar ventilatoriem, tāpēc mazliet sāp kakls un ir nepatīkami. bet tas tā. sausa āda, sausas acis, iekaisis kakls, tāds, lūk, rezultāts, ja nodarbojies ar backpacking novembrī, nevis vasarā. |
11/13/13 08:55 amšāda dzīvošanās pa draugu gultām un istabām ir ļoti jauka un patīkama. pamazām sāku iegūt skaidrību par Lietām, krājas visādas skaistas ainas un visādi jauki piedzīvojumi, daudz eju uz bibliotēku un muzejiem, un rīt uz Parīzi pie džekiem. man patīk šādi laiki.un vakar nopirku veikalā litru vīna un cepumus, noliku pirkumus pie kases un nodomāju, ka tagad gan izskatos pēc sievietes stereotipa. |
1/2/13 09:57 amgalvenais, kas visu laiku krīt acīs un ļoti, ļoti kaitina, ir milzīgā izšķērdība. visas gaismas mājā deg visu laiku, porcijas ir tik milzīgas (apm. divreiz lielākas par to, ko parasti var dabūt Nīderlandē), ka liela daļa cilvēku pusi vienkārši met ārā, iepirkumi nāk vismaz divos plastmasas maisiņos (jo ja nu viens saplīst), un vakar applebee's secināju, ka gaļa tiek pievienota pilnīgi visam, ieskaitot sīpolzupu un tomātu zupu. tāda vispārēja pēc mums kaut vai ūdensplūdi attieksme, diezgan kaitinoši. un tad vēl viens čalis no armijas, Džošs, kurš dzīvo Teksasā, paziņoja, ka viņam liekas, ka Eiropa ir nabadzīga. mēs uzreiz atcirtām, ka jā, tā varētu likties, jo tur vismaz cilvēki ir taupīgāki un nedzīvo pāri saviem līdzekļiem.bet vispār Bostona ir ļoti skaista. šodien silti saģērbsimies un iesim turpināt izpētīt pilsētu. ja mēs šeit būtu vasarā, varētu braukt vērot vaļus, bet šobrīd doma par kratīšanos pa okeānu mīnusos neliekas pārāk vilinoša. |
12/31/12 10:43 ames esmu atradusi savu mīļāko sabiedrisko transportu. mēs pārvietojamies apkārt ar green line, kas ir tramvajs, kuram vienā galā ir pieci galapunkti (konkrētā vietā ceļš sadalās un katrs tramvajs aizbrauc savā virzienā, vienmēr gan ir norādes), un šim tramvajam nav nekādu laika norāžu. ne sarakstu, ne kaut kā cita, un pat ikdienišķa tramvaja gaidīšana kļūst par piedzīvojumu.un tagad mēs ar Mariju brauksim brokastīs uz Hārvardu. vakar bijām food court, kur bija nenormāli daudz ļoti garšīgu ēdienu, un es nesaprotu, kāpēc tādu superīgu vietu nav Amst. un vēl vakar bijām uz django unchained, ļoti laba, bet tik mačo-iska, ka nācām mājās un visas lakojām nagus. |
12/30/12 05:49 amaiz loga snieg kā traks, tik skaisti. pēdējās dienas ir bijušas ļoti trakas, dažādas laika zonas un cilvēki, un tagad mēs sēžam pie draudzenītes dzīvojamā istabā un skatāmies mr and mrs smith un dzeram vīnu no sarkanajām plastmasas glāzēm, mums bija superīga iepirkšanās diena, kad visas iztērējām gada ietaupījumus victoria's secret veikalā. mans britu mīļākais uzdāvinajā aproci ar keep calm and visit london, tik jocīgi, ka satiec kādu, kura dēļ vispār gribētu mazliet atteikties no tās absurdi lielās nepieciešamības pēc brīvības, bet viņš, protams, dzīvo otrā pasaules malā un jūs vispār satiekaties nejauši tranzītpunktā.bet pirmie iespaidi par Bostonu ir labi. no rīta bijām burgerēstuvē, tur visādi milzīgi veči ēda milzīgus burgerus, tagad snieg, un viss izskatās tik jauki, visi pārdevēji ir nenormāli laipni, un šodien ēdu labāko sierakūku savā mūžā. pagaidām visi stereotipi liekas pamatoti. |
3/26/12 12:27 amBrisele bija nenormāli jauka, satikām brīnišķīgus cilvēkus un dzērām superīgus alus, slikts taimings un tā, bet we got the best out of it.ļoti pārsteidza nabadzība uz ielām, tiesa. un man joprojām nepatīk laika maiņas. |
4/27/10 06:41 pm - how did it ever come so farcik savādi, man vēl absolūti nav iestājusies pirms- sajūta. sirdi sildoši e-pasti un topa pigors ir apmainīšanās ar Līvu ar profilbildēm (tb- viņai bildē esmu es, savukārt man ir viņa), man jau rakstīja seno laiku puspaziņa, vai viņš var iepazīties ar glīšo meiteni bildē, bet Līvai neviens neraksta, ka grib iepazīties ar mani, bēē. un, kā izrādās, pat tētis lasījis manu cibu, kas ir mazliet omg, un es tagad iešu griezt matus un pirkt kleitas, lai (beidzot) izskatītos smuki un.. sakārtoti.kā vienmēr visgrūtākais pirms ceļojumiem ir izvēlēties līdzņemamās grāmatas. Keruaks is a must, protams, bet minimālais līdzņemamo grāmatu skaits ir 2, un šī otrā grāmata sagādā problēmas. Crazy skies all wild above me now Winter howling at my face And everything I held so dear Disappeared without a trace |
2/22/10 04:29 pmatvēru savu angļu On the road eksemplāru (man tā grāmata ir divās valodās, lolz), un tur pirmajā lappusē ielikta biļete Novi Grad - Zagreb. oh my, tas bija foršs ceļojums, uz Horvātijas robežas vilcienā iekāpa n-tie robežsargi un pārbaudīja visiem pases. tikuši līdz manējai, viņi paskatījās uz mani, uz pasi, vēlreiz uz mani, parādīja ar zīmēm, lai es uzgaidu, un izkāpa ārā. pa logu skatījos, kā tas robežsargs staigā šurpu turpu ar manu pasi, rāda vienam un otram, un ieiet iekšā. iespējams, tās bija garākās 5 minūtes manā mūžā, kuras pavadīju, stāvot pie loga un nervozi skaitot līdz piecpadsmit franču valodā kādas 20 reizes pēc kārtas. vienvārdsakot, jaukas atmiņas, hehe. |
8/17/09 09:30 amnaktis, kas pavadiitas, braucot vilcienos, ir liidzveertiigas naktiim, kas pavadiitas ilgaas un mazliet bezjeedziigaas sarunaas. taa sajuuta, kaa celjsh zem tevis ripo, leenais ritms un vienmeeriigie tudumtudumtudum troksnhnji, balsis no kaiminjkajiites un taa mazaa smeldziite kaut kur iekshaa, ka jau atkal pametu kaadu zemes nostuuri, kur vismaz uz dazhaam dienaam biju laimiiga - oh my, es vareetu dziivot taas sajuutas deelj |
8/6/09 10:13 ampabeidzu The picture of Dorian Gray, ko biju iesākusi pirms angļu valodas eksāmena, sameklēju vēl nelasītu grāmatu un On the road, ko paņemt līdzi lasīšanai un pārlasīšanai uzgaidāmajās telpās, iemēģināju jauno Venus breeze skuvekli ar iebūvētājām figņām, tiešām izcils, un sazvanīju itāli, viņam fonā tiešām bļaustījās bērni, tā ka varbūt tomēr es nebraucu uz bordeli, panikas uzbrukums veiksmīgi atvairīts. tā ka vispār laikam esmu gatava doties. |
7/8/09 09:56 pmun izrādās, ka ceļsajūta ir lielāka par mājās gribēšanu, tāpēc es rīt re-pievienošos biedriem, lai turpinātu into the wild buržuju versijā.man iet labi. ceru, ka jums arī. |
6/13/09 11:18 pmviss sākās ar to, ka kaut kad nedēļas sākumā man uznāca kārtējā histērija, un mamma mani sūtīja nedēļas nogalē meklēt garīgumu. domāts - darīts, un kur tad nu kārtīgs latvietis brauks meklēt garīgumu, ja ne uz Aglonu. vakar ap pusdienlaiku ar milkies sākām stopēt tajā virzienā, diezgan ātri pat tur nokļuvām, un tad sākās extreme wtf survival battle, jo, protams, sāka līt, alus izrādījās negaršīgs, odu bija bezgala daudz un well, izrādās, ka telts no Depo laiž cauri ūdeni. izrāpšanās no guļammaisa un telts sabāšana maisiņā no rīta prasīja milzīgu gribasspēku. zaudējumus varēs aprēķināt no rīta balss zuduma un temperatūras mērvienībās, bet nu so far izskatās, ka ir tikai uzpampušas kājas, kodumi, salijusi telts un atziņa, ka well, daba par mums ņirgājas. te tev nu bija, braucu meklēt garīgumu, atradu odus, krīzi (jo nevienam Latgalē vairs nav sirds krūtīs) un gliemežus, kuri pa telts virsu nāk draudzēties.kad zvanīju vecākiem, lai paziņotu, ka esmu siltumā, sausumā un drošībā, tētis prasīja kas, tevi apcietināja policija? un es nenormāli smiešos, ja man otrdienas frval eksāmenā kā iesildīšanās jautājumu uzdos un ko jūs darījāt nedēļas nogalē? |
5/1/09 12:25 ammana mīļākā sajūta ir priekšvakars. brīdis pirms došanās kaut kur, brīdis pirms kaut kā jauna sākšanās, vienkārši brīdis pirms. it kā tajā mirklī visas nākotnes iespējas pilnīgi izklātos priekšā - skaidras un acīmredzamas, bet dzīve vienmēr ienes pati savas pārmaiņas, un viss gandrīz vienmēr izvēršas citādāk. reizēm labāk, reizēm sliktāk, un tad nu šis īsais/garais mirklis pirms ir vienīgais tīrais, skaidrais brīdis to notikumu laika nogrieznī.un, kā redzams, man pēdējā laikā (hmm, apmēram pēdējos 2 gadus) ir problēmas atrast īstos vārdus. it kā es ar akmens rokām mēģinātu saķert taureņus, kas, protams, izvēršas par katastrofu. mūžīgas vārdu medības. |
12/18/08 10:32 pmmana mīļākā sajūta ir aizbraukšanas sajūta. tās priekšvakara trīsas, priecīgais satraukums un mazais nemiers pakrūtē. tādos brīžos man liekas, es varētu aizbraukt un aizbraukt katru mēnesi, katru nedēļu, katru dienu, vispār jau man ir vajadzīga tikai tā aizbraukšanas sajūta, palikšana kaut kur parasti kādā trešajā, ceturtajā dienā rada vilšanos, apnikumu, nogurumu no jauno vietu lieluma, un atgriešanās manī vispār tā reti kad ir radījusi īstu prieku.un tagad es klausos visu, ko varu mājās atrast krieviski un pāršķirstu Noziegumu un sodu. vispār kārtojot čumodānu, parasti vislielākās problēmas man sagādā izvēle, cik un kādas grāmatas ņemt līdzi. nakšņošana citur jau nebūt nenozīmē, ka tad noteikti nāks miegs, un tādiem ilgstošiem bezmiedzēniem kā es grāmatas naktīs ir labs laika kavēklis. aizbraukšana absolūti ir mana sajūta. |
10/2/08 11:57 pmkaut kādās jūnija beigās vakaros es sēdēju viņu mājas priekšā, lasīdama Keruaku, reizēm skaļi smējos, un viesģimenes mamma, kas turpat blakus pildīja krustvārdu mīklas, prasīja, par ko es lasu, bet to ceļu un visas tās skumjas, un visu to brīdi - to taču nevar izteikt valodā, kurā varu izveidot knapu teikumu. skumji, vienvārdsakot.( Keruaka citātu vakars ) |
Powered by Sviesta Ciba