mana mīļākā sajūta ir priekšvakars. brīdis pirms došanās kaut kur, brīdis pirms kaut kā jauna sākšanās, vienkārši brīdis pirms. it kā tajā mirklī visas nākotnes iespējas pilnīgi izklātos priekšā - skaidras un acīmredzamas, bet dzīve vienmēr ienes pati savas pārmaiņas, un viss gandrīz vienmēr izvēršas citādāk. reizēm labāk, reizēm sliktāk, un tad nu šis īsais/garais mirklis pirms ir vienīgais tīrais, skaidrais brīdis to notikumu laika nogrieznī.

un, kā redzams, man pēdējā laikā (hmm, apmēram pēdējos 2 gadus) ir problēmas atrast īstos vārdus. it kā es ar akmens rokām mēģinātu saķert taureņus, kas, protams, izvēršas par katastrofu. mūžīgas vārdu medības.