Labdien! Man, lūdzu, vienu radošu vidi šonakt!

* http://youtu.be/moyE-ppadZ4

- Stulbās bikses visu izjauca.
- Meitenēm dzejniecēm jābūt svārkos!

whitepeopleproblem: kad gulta ir salocīta, tā ir pārāk šaura, kad gulta ir atlocīta - pārāk plata.
fakts kā tāds jau tīri neko, bet trakākais ir tas, ka nezinu, kā lai izvēlas starp šiem diviem stāvokļiem.

Vajadzētu kaut ko uzrakstīt. Lai kaut ko varētu uzrakstīt, vajag kaut ko piedzīvot. Lai kaut ko piedzīvotu..
Kur es varētu rīt pasēdēt pēc pulksten 18iem un kaut ko piedzīvot?
Jādomā. Jāiekustina aizkustinājums!

Man ar mazo brāli šorīt bija saruna par laiku, es viņam rādīju, cik lielas ir sekundes, minūtes, stundas, dienas, nedēļas, mēneši, gadi. Parādīju, kurus no šiem rāda pulkstenis virs cepeškrāsns.
Tagad es esmu pie sava datora, viņš blakusistabā ēd brokastis un ik pēc minūtes man bļauj/ziņo par pulksteņa rādījumu.

ahh, apnicis celt svešiem numuriem. laikam jāslēdz vecais telefonaparāts iekšā.
(edit: nope, man drīzāk vajag mazu skrūvgriezīti. vēl mazāku nekā tas, kas man jau ir (un tas ir kādi 2-3mm))

es nezinu, kā smaržo mirres, bet manā prātā smarža ir līdzīga kalmēm, un kalmju smarža ir superskaista. ilgojos!

šodien izziņoti fotoskolas dalībnieki. tas, ka sevi šajā sarakstā neieraudzīju, nedaudz skumdināja, bet tajā pašā laikā uzdzina baigo mistikas un neziņas vēsmu - tagad jūtu, ka vasarā būs kaut kas baigi labs, tikai nezinu, kādā veidā, bet citā nekā fotoskola (t.i., savu laiku un naudiņu varēšu ieguldīt kur citur). brīva vieta jūsu reklāmai. un manai!
:)

Hauss kūl!
Šis seriāls ir emocionāla spīdzināšana, traks emocionāls šausmu seriāls, kur man ļoti bieži ir bail par dzīvi, cilvēkiem, pasauli un negribas būt vienai, bet turpinu skatīties, jo gribas zināt, kas notiks.
Un tagad ir pacients ar pārgrieztu corpus callosum ar visiem krutākajiem simptomiem, par kuriem mums stāstīja Sarmīte. Forši!

Šobrīd skatos 5. sezonas pēdējo sēriju, un tikai tagad sapratu, ka Hauss ir nūģis. Superīgi! Fanu klubs!

Kursabiedrenes twitterieraksts lika man atcerēties vienu prātojumu, kuru biju piemirsusi. (šis skan tieši kā tie teksti, ar kuriem savulaik mani parodēja Marianna)
Tātad, kaut kad domāju par to, ka ir forši tā brīvāk dzīvot, jaukt robežas vietām. Piemēram, iet pa pilsētu kā pa laukiem (jocīgā/nevīžīgā apģērbā vai basām kājām), izturēties pret svešiem kā pret draugiem (familiāri sarunāties ar večuku tramvaja pieturā), izturēties pret draugiem kā pret svešiem (pasveicināt ar 'Labdien!' un uzrunāt uz Jūs) u.c. Tādas it kā sīkas un it kā jukušas lietiņas, bet dod galīgi daudz dzīvesspara un patikšanas pret apkārtējo.

Kaut kad, ja pareizi atceros, vakar vakarā uz palodzes 2-3 pāri acu vēroja pretējās mājas logus, un es tagad saprotu, ka tas brīdis bija tieši tāds, kādus ieraugot no malas, es parasti sajūtos ļoti laimīga.
Jums arī daudz, daudz jauku brīžu, mīļie! Kāds šodien laiks! Aizbrauciet pēc ceriņiem!

The Avengers lika vilties, bet pēc tam sekoja diennakti ilga nakts, kas ir burvīgi. Dienas un laiki man sajukuši, 7:45 uz manis esot spīdējusi saule, cilvēki mani uzmeklē un jautā pēc bildēm, kafija tik garšīga, miegs tik dziļš un salds.
Vārdu sakot, lieliski, beidzot izjutu čilliņu.

Tikko ieslēdzu savu podā slīkušo telefonu, darbojas. Neieliku SIM karti. Ja kāds svešinieks šo telefonu ieslēgtu, viņu sagaidītu svētuma atgādinājums, bildes ar banāniem (daudz), picu, zirnekli vīna glāzē, romantiskām debesīm, Armandu saulesbrillēs un Toyotā, skaistu dārzu Mežaparkā, bērzu, ķieģeļu sienu ar jauno režisoru himnu, Mārtiņa haotisko plecu, smieklīgu uzrakstu uz lapas pie kafejnīcas durvīm maratona laikā, manu romantisko dzīvi (balkons ar briežiem un baltie mežģīņu rokdarbi).
Lai vēl pažūst, bet izskatās, ka būs dzīvotājs.

Tā es te pēdējā laikā ar elektriskām ierīcēm un šķidrumiem. Livin' (no sākuma pārrakstījos lovin') on the edge - kā lietū naktī, kā uz palodzes vakarpusē un arī no rīta.

šodien savā garderobē atklāju krāsu salikumu violets + dzeltens.