vakar ilgi sēdējām ar festivāla direktoru mazā kafejnīciņā mazliet nost no pilsētas centra, runājām par nākotnes iespējām un lietām, ko varētu darīt kopā, garām skrēja dažādi bērni, citi bērni krita no riteņiem, un tad vēl citi bērni bija aizmiguši vecākiem klēpjos, un tas vienkārši viss saplūst vienā lielā priecīgā glezniņā, tāda labo atmiņu krātuvīte. ļoti, ļoti skaistas dienas, skaists notikums, fantastisks piemērs tam, kā pasākums ir nepieciešams pilsētai, nevis ķeksīša pēc un Eiropas naudas dēļ, un, kā Erols teica, kad prasīju, kā viņiem šis ir izdevies (šis - izveidot un attīstīt vienu no lielākajiem dokumentālo filmu festivāliem Eiropā, par kuru raksta the guardian, un tas viss notiek Kosovā, pilsētā, kur kinoteātris kā fiziska ēka atgriezās tikai pēc festivāla darbības piecpadsmit gadu garumā un kur uz katras ielas joprojām sastopu ļoti daudz karavīru), vārdsakot, viņš vienkārši paskaidroja, ka it's all for the city. viss, ko viņi dara, ir tāpēc, ka viņi mīl šo vietu un vēlas, lai vietai ir labāk. un tas, manuprāt, ir tas, kā vispār pasākumiem būtu jānotiek.