aņa delovejevna ([info]deloveja_kundze) rakstīja,
@ 2014-08-21 12:19:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:ceļā, darbs, kino

film lovers are sick people / francois truffaut
starp mūžīgo būšanu bārā līdz četriem rītā ar filmmeikeriem, kritiķiem, festivālu cilvēkiem un alekseju, aleksejs ir mans mīļākais festivālu mēbele, viņš vienkārši ir visur un vienmēr, strādāšanu viesnīcas numurā no rītiem un pēcpusdienās, un starp seansiem, starp iepazīšanos un networkingu ar tūkstošiem cilvēku un vienkāršu dabas un vides apbrīnošanu katrreiz, kad pacel acis, nu, mēs te arī skatāmies pāris filmas, ja. un pāris ir arī tādas, kuras redzēju citur, bet neesmu vēl paspējusi pierakstīt, tāpēc šis ir beidzot atskaites un apskates posts jeb filmas, kas mani nelaiž vaļā. 




Redemption, short film, 2014 / VIS / - ļoti savāds un interesants darbs, kur naratīva kopāsaturēšana notiek ļoti trauslā un pārdomātā veidā. filma sastāv no četriem fragmentiem, kas katrs fokusējas uz vienu valsti, filma ir kopražojums starp Portugāli, Vāciju, Itāliju un Franciju, un katrs atsevišķais fragments ir veidots, izmantojot konkrētās valsts arhīva materiālus, kam pa virsu ir voiceover. stāsti ir pārsvarā par 20. gadsimta vidu, voiceover's ir veidots vai nu kā dienasgrāmatas ieraksts, vai arī vēstule vecākiem, sev nākotnē vai kaut kā tamlīdzīgi. teiksim, fragmentā par Vāciju redzam dažādus kadrus un ainas no 20. gadsimta otrās puses sadzīves, nu, tur cilvēki precas, darbojas virtuvē, spēlējas ar suņiem, viss melnbalts. tādi ļoti skaisti un izteiksmīgi stāsti, bet beigās ir tāds plot twist, kas, vismaz man, filmu tā kā izbojāja, jo pēkšņi titros parādās, ka šis viss ir mēģinājums iztēloties, kādi Eiropas līderi varētu būt bijuši jaunībā. Vācijas stāsts, piemēram, izrādās, ir par Angelu Merkeli, Francijas - Sarkozī, Itālijas arhīva materiāli salikti kopā ar izdomātu stāstu par to, kā Berluskoni sāk mācīties universitātē, ja pareizi atceros, un Portugāli neatceros nemaz. kaut kā tas man galu galā likās lēti un mazliet kaitinoši, jo 1) ja filmu kopā satur tikai voiceovers, tā nav laba filma un 2) ja reiz tas voiceover tomēr ir, un šeit man tas pat kaut kādā mērā patika, kaut arī filma pārāk ļoti paļāvās uz voiceover kā vienojošo elementu, vienīgo, kas filmu tematiski satur kopā, bet bet bet tie izdomātie stāsti, nu, ai. nezinu. no vienas puses, atcerēties, spēlēties ar ideju, ka ietekmīgie cilvēki ir arī tādi paši un pārdzīvo savā kāzu dienā, tā ir ļoti laba taktika, lai atgādinātu, ka we're all human, bet man laikam likās, ka tie stāsti ir interesanti paši par sevi, un beigās pie plot twist man kaut kā es sajutos mazliet piečakarēta. bet tas, ka par šo filmu domāju jau kādus trīs mēnešus, jau kaut ko parāda.

Filma, Kuras Nosaukumu Neatceros - short film, 2014 /VIS/ - viena no festivāla atklāšanas filmām, ļoti smieklīga filma par čali Ņujorkā, kuram pieder ierakstu veikals un kur viņš tā flešbekos un flešforvardos stāsta atgadījumu, kas noticis vakar, kad viņam bija ballīte mājās un pēc ballītes kaut kāda meitene palikusi viņa mājā uz grīdas, bet viņš nezina, kas viņa ir, viņa arī nesaka savu vārdu un neatzīstas, ar ko ieradās ballītē. viņa arī atsakās pamest viņa mitekli, kā arī ļoti intensīvi mēģina viņu pavest. ļoti sasmējos, jo, godīgi sakot, pazīstu meitenes, kuras tā mierīgi varētu darīt, bet kolēģe savukārt nenoticēja tam stāstam, un tad mēs sapratām, ka es pazīstu ļoti jocīgus cilvēkus.

Beach Boy, short documentary / Go Short / - par šo doķeni savukārt nevaru aizmirst tāpēc, ka vakar iepazinos ar režisoru, kas man atgādināja to, cik ļoti man tā filma nepatika. stāsts tas pats, kas jau ir zināms - par jauniem zēniņiem, šoreiz, liekas, Kongo, bet es neatceros, kuri piepelnās un pelna iztiku, sirsnīgi mīlot vecas rietumnieces, kas ir atbraukušas brīvdienās. vakar galu galā izveidojās diskusija, kas, ja nemaldos, notika arī dokumentālista sakarā, nu, par to, kāda ir režisora atbildība pret savu filmējamo objektu, jo šī kundze katrā ziņā diez ko neapzinās, cik ļoti tiek izmantota, viņa noteikti arī nav naiva, bet galu galā viņu izmanto ne tikai šis te zēniņš, bet arī režisors. protams, var teikt un ir arī jāsaka, ka sieviete jau arī izmanto zēniņu, viss ir savstarpēja izmantošana, bet tās cilvēka - režisora attiecības šeit ir tik ļoti vairāk režisora pusē, ka ļoti grūti nejust līdzi sievietei. un to, kāpēc man ir apnicis just žēlumu pret cilvēkiem, es jau vienreiz mēģināju ielikt vienotos teikumos, bet īsti nesanāca.

Death Metal Angola - documentary / DokuFest / - vakar noskatījos, biju absolūtā sajūsmā. man ir mazliet grūtības ar dokumentālo kino, jo es pārāk bieži jūtu, ka tās režisora - temata/cilvēka attiecības ir tik ļoti sarežģītas, kā jau mēģināju par to beach boy pierakstīt, un galu galā aiziet riktīgā skatītāja manipulācija un sensacionalizācija. vienīgais dokumentālais kino, kas man tiešām patīk, ir tāds, kurā 1) nav voiceover, 2) nav pretenciozu paziņojumu un attieksmes, ka Es Jums Tūlīt Parādīšu Patiesību, tieši tā ar lielajiem burtiem. nu lūk, un šī filma bija tieši tāda, tāds mēģinājums izpētīt un saprast sakarību starp Angolu, karu, milzīgo iznīcību un to, kāpēc death metal kļūst arvien izplatītāks. tas viss tiek skaidrots un pētīts, vairāku gadu garumā sekojot diviem cilvēkiem, pārim, džeks ir mūziķis, un sieviete ir sieviete, kura nevarēja ciest un nevarēja noskatīties bezpalīdzīgajā situācijā, kad bērni paliek bez vecākiem un vienkārši klaiņo pa ielām, tāpēc principā izveidoja savu privāto bērnunamu, kur filmas laikā bija 56 bērni. lai tiktu galā ar visu to vājprātīgo karu, nāvi uz ielām, bezpalīdzību, dusmām un dažāda veida agresiju, kas ir normāli procesi sabiedrībā, kas piedzīvojusi tādus vājprātus, nu, viņi ir sākuši nodarboties ar mūziku, it īpaši death metal. viņi abi divatā rīko festivālu, kur aicina jaunās vietējās death metal grupas uzstāties, pirmajā festivālā nekas neiet tā, kā vajag - aparatūra ierodas piecas stundas par vēlu, elektrības nav, skaņa īsti neiet etc etc - bet izrādās, ka pilsētā, kur tas notika, tas bija tik ļoti nepieciešams, ka cilvēki bija ļoti priecīgi, festivāls turpina notikt, ja pareizi saprotu, un nu jau tur iet ģimenes ar bērniem. ļ. iedvesmojošs stāsts, kas vismaz man palīdz saprast un vismaz uzdot sev jautājumu par to, kāpēc es daru to, ko es daru. 

Web Junkie - documentary  /DokuFest / - redzēju tikai pusi, tiesa, bet temats interesants: Ķīna ir pirmā valsts pasaulē, kas atzinusi interneta atkarību par nopietnu psiholoģisku problēmu, tāpēc tur parādās īpaši rehabilitācijas centri jauniem zēniem, kuri ir atkarīgi no videospēlēm. ļ. aizkustinošs un bēdīgs stāsts, tur zēni runā par īstu mīlestību, ko viņi meklē interneta forumos, par vientulību, par to, ka I think my real life is fake un par problēmām ar vecākiem. viedokļa par filmu kā filmu nav, bet stāsts katrā ziņā bija interesants. 

savukārt šodien programmā būs vēl viena filma par to, kā taisīt festivālu, un drošvien īsfilmas. tas tā, ja es pārdzīvošu projektu pabeigšanu un ienākošo epastu gūzmu, bet ir patīkami vismaz nomainīt vidi, kurā atbildu uz epastiem: tā vietā, lai skatītos biroja sienā vai uz priekšnieku, varu skatīties uz mošejām un uz jautriem balkānu kungiem, kuri vienkārši, kā liekas, dienas pavada, tiešām tikai tusējot bulku. visas kafejnīcas pilnas ar vīriešiem, kas skatās tālumā, nodarbojas ar chainsmoking un dzer kafiju.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?