9/27/08 10:47 pmkad es dzirdu vārdu priekšvakars, es iedomājos par to reizi jūnija sākumā, kad mēs ar![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} milkies braucām uz Tallinu klausīties Bobu D. dzīvajā. bija pats, pats jūnija sākums, spoža saule un silts, un nākamie mēneši izskatījās ļoti daudzsološi. pēc Boba mēs gaidījām trolejbusu pieturā, un pie mums pienāca latviski runājošs vīrietis, kurš uzdāvināja kaut kādu igauņu liķieri, lai mums naktī nebūtu auksti. liķieris izrādījās visnotaļ negaršīgs, bet auksti naktī nudien nebija. un atpakaļceļā no Tallinas līdz Pērnavai mūs aizveda taksometra šoferis, kurš pusceļā ieslēdza skaitītāju, bet solīja, ka maksāt neliks. laikam viņam vienkārši ļoti gribējās parunāties, jo vienā brīdī viņš man sāka rādīt visu, kas viņam bija svarīgs - pašizaudzētā citronkoka fotogrāfiju telefonā, piparu gāzi un šaujamieroci, ja pareizi atceros. un tad kaut kad mazliet vēlāk mēs sēdējām pie meža, un gaisā varēja just kaut kādas lieliskas vasaras priekšnojautas. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
9/25/08 08:31 pmkādreiz taču man bija baigie mērķi un sapņi, pilnīgi vajadzība būt labākajai kaut kur, bez maz vai paust savu intelektuālo pārākumu. šodien, rakstot franču valodas ieskaiti, domāju par to, kur šie visi mani mērķi un iedomas par to, ka vismaz kādā jomā būt labākajam ir absolūta nepieciešamība - tas viss ir kaut kur pazudis. un vietā ir palikusi kaut kāda vienaldzība, kas ieskaitēs liek izkrāsot burtus uzdevumu tekstiem, rakstīt plaukstas iekšpusē kaut ko tādu kā Sleep 'cause there's no home vai vienkārši skricelēt un kabināt kaut kādus daudznozīmīgus vārdus kopā ieskaites lapas apakšpusē.un šorīt, braucot uz skolu, pie Uzvaras pieminekļa bija migla. visi tie skaistie koki parkā izskatījās kā ietīti segā, un tā ārkārtīgi skaistā gaisma atgādināja kādu no augusta rītiem, kad nakšņojām kārtējā nekurienē, naktī bija nenormāli auksti, ļoti liels mitrums un rasa, un no rīta, kad beidzot palika siltāk, izrāpjoties no telts, varēja tikai noelsties bļin, cik tā Latvija tomēr ir skaista. |
9/2/08 06:26 pmbija jau augusta sākums, mēs tovakar nakšņojām Grīvaišos, absolūti absurdā vietā, nekurienes vidū pie kapiem, uz koka pie kapu ieejas bija uzraksts Lūdzu šķirot atkritumus! un pāri putekļainajam ceļam bija absurdākā māja, kādu jebkad esmu redzējusi. āra tualete bija sastiķēta kopā ar kaut kādu dēļu palīdzību, un durvīs bija milzīgs caurums, suņa būda bija daži kopā salikti dēļi, bet naktī nāca kaut kādi vietējie (lai arī tas bija absolūts nekurienes vidus), apmētāja mūsu teltis ar āboliem un prasīja kečupu. mūsu telts bija uzslieta pakalniņā, tāpēc visu nakti bija sajūta, ka slīdi lejā, turklāt augusta sākuma naktis ir šausmīīīīīgi aukstas un mitras, un visu nakti nevarēju pagulēt, jo bija bail, tik nezinu, no kā vairāk - no tā, ka kāds no kapu puses varētu sākt grabināties pie mūsu telts vai no tiem vietējiem.un tovakar pa telefonu ilgi runāju ar milkies, viņa man norādīja, ka es pārāk daudz sevi analizēju, pārāk ļoti mēģinu sevi definēt, kas pie laba gala novest nevar. vispār viņai ir absolūta taisnība, es sevi ļoti, ļoti analizēju, tādējādi ieslogoties kaut kādos noteiktos rāmjos. es vienmēr mēģinu atrast attaisnojumu pati savās acīs, kāpēc es kaut ko daru, kāpēc es kaut kur atrodos etc. it kā jau pašos pamatos izslēdzot iespēju, ka kaut kas varētu notikt tāpat vien. un tā nu es esmu šovakar esmu mājās, mēģinot sev pašai atrast attaisnojumu, kāpēc es nekur neeju. it kā vienkārša mājās būšana vakarā ir kaut kas slikts, it kā man tiešām visu laiku vajadzētu sev pašai attaisnoties par katru mazo lietu un nieku, ko es izdaru. davai, un tagad pierādi pati sev, ka var dzīvot tāpat vien |
8/24/08 08:58 pm - and we're on the road againman Berliine buus pilseeta, kuraa vienmeer liist. cilveeks tachu ir nepateiciigs radiijums, es visu ziemu gribeeju kaut kur apkaart kliist, celjot, iepaziities un runaaties, un tagad, kad to visu esmu dabuujusi, gribu maaaaajaaaaaas. es atbraukshu atpakalj un saaksies skola, licejs mani vienreiz nogalinaas, bet nekas, viss ir izturams, ja redzi galu.visvairaak man sheit patiik tas, ka savstarpeejaas sarunaas var uzzinaat tuukstoshiem interesantu lietu, par kuraam maajaas nekad nebuutu intereseejies. taa nu shodien uzzinaaju, ka Vaacijaa kaazaas eed piena zupu ar klimpaam, bet Bulgaarijaa shobriid notiek veestures paarrakstiishana - valdiiba gribot paarcelt valsts dibinaashanas gadu 200 gadus uz atpakalju, turklaat oliivas Bulgaarijaa tiek ievestas no Griekjijas, nemaz nerunaajot par to, ka no Frankfurtes liidz Berliinei ir jaabrauc 6 stundas ar vilcienu, bet Baltkrievijaa nav iespeejams nopirkt veljas pulveri 4 un vairaak kg iepakojumaa. visu laiku nogurums. |
8/26/07 05:20 pm - visa dzīve ir viens ceļojumsir tādi mirkļi, kurus gribas tā hops, noķert, ierāmēt un pielikt istabā pie sienas. nu, piemēram, mūsu vakardienas riteņbraukāšanos pa Vīni un manu garo, melno svārku saplīšanu, kāpēc man bija jāpārvelk citi svārki laukumā pie sarkanā karavīra. un arī mūsu trešdienas riteņbraucienu pa Weissenbach, peldi mākslīgi radītajā dīķī un pusstundu uz batutiem, tas viss bija tik ļoti ne-sarežģīti un tik ļoti vienkārši, ka atcerējos bērnību un to, kā mēdzām ar māsīcu braukt garus riteņgabalus uz viņas draudzenes dīķi un atpakaļ. tik rāmi, klusi un mierīgi. lūk, tādus mirkļus - gaišus, gaisīgus un vienkāršus - gribētu pielikt pie sienas.pilna ceļasoma mocartkonču un citu austriešu gardumu, dažas Klimta gleznu kartītes un atmiņas par lielisku nedēļu lieliskā ģimenē ar sešiem bērniem. god, i'm really goin' to miss them. |
Powered by Sviesta Ciba