kādreiz taču man bija baigie mērķi un sapņi, pilnīgi vajadzība būt labākajai kaut kur, bez maz vai paust savu intelektuālo pārākumu. šodien, rakstot franču valodas ieskaiti, domāju par to, kur šie visi mani mērķi un iedomas par to, ka vismaz kādā jomā būt labākajam ir absolūta nepieciešamība - tas viss ir kaut kur pazudis. un vietā ir palikusi kaut kāda vienaldzība, kas ieskaitēs liek izkrāsot burtus uzdevumu tekstiem, rakstīt plaukstas iekšpusē kaut ko tādu kā Sleep 'cause there's no home vai vienkārši skricelēt un kabināt kaut kādus daudznozīmīgus vārdus kopā ieskaites lapas apakšpusē.

un šorīt, braucot uz skolu, pie Uzvaras pieminekļa bija migla. visi tie skaistie koki parkā izskatījās kā ietīti segā, un tā ārkārtīgi skaistā gaisma atgādināja kādu no augusta rītiem, kad nakšņojām kārtējā nekurienē, naktī bija nenormāli auksti, ļoti liels mitrums un rasa, un no rīta, kad beidzot palika siltāk, izrāpjoties no telts, varēja tikai noelsties bļin, cik tā Latvija tomēr ir skaista.