es esmu atradusi savu mīļāko sabiedrisko transportu. mēs pārvietojamies apkārt ar green line, kas ir tramvajs, kuram vienā galā ir pieci galapunkti (konkrētā vietā ceļš sadalās un katrs tramvajs aizbrauc savā virzienā, vienmēr gan ir norādes), un šim tramvajam nav nekādu laika norāžu. ne sarakstu, ne kaut kā cita, un pat ikdienišķa tramvaja gaidīšana kļūst par piedzīvojumu.

un tagad mēs ar Mariju brauksim brokastīs uz Hārvardu. vakar bijām food court, kur bija nenormāli daudz ļoti garšīgu ēdienu, un es nesaprotu, kāpēc tādu superīgu vietu nav Amst. un vēl vakar bijām uz django unchained, ļoti laba, bet tik mačo-iska, ka nācām mājās un visas lakojām nagus.