LA tiešām liekas kā perfektā postmodernā pilsēta ar dažādām dzīvēm un dažādām vietām, rajoniem, atsevišķām pilsētām viscaur šai milzīgajai teritorijai. drošie rajoni un nedrošie rajoni, sabiedriskā transporta ilūzija (šodien braucu uz brāļa mājām ap 7iem vakarā ar metro, kas it kā taču parasti ir viena no pīķa stundām; visi metro bija pustukši, jo acīmredzot tiešām tā frāze par LA nedraudzēšanos ar sabtransportu nav pārspīlējums) un kalni, kas visu laiku kaut kur fonā. un tāda viegla dūmaka, un karstums, un ļoti spilgtas krāsas, un tās zilās, zilās debesis.

šodien gāju ar basām kājām pa zāli, gandrīz sāku raudāt. (bet, ja godīgi, kaut kā džetlags un noguruma uzkrājumi mani padara viegli raudošu par visu; pirms pāris dienām skatījos uz brāļa meitām un iedomājos tādu nākotnes variantu, kurā viņas skolā kāds apceļ, un drausmīgi sāku raudāt.) aizvakar bijām Grifita parkā un observatorijā, La la land, protams, briesmīgi melo - tur nekad nav tik maz cilvēku, kā viņi tur rāda filmā. un tur pat parka visparastākajā kafejnīcā bija tādas lietas kā veģetāri (vispār jau arī vegāniski) hotdogi, vegāniski salāti, maizītes un zupas, viss tik normāls un.. cilvēcīgs. starp citiem hailaitiem jāpiemin tas, ka vakar biju vienā no skaistākajām vietām, kurā esmu līdz šim bijusi, vismaz tā šobrīd liekas - Huntingon Library, Art collections and Botanical gardens, kur ir brīnišķīgi tematiskie dārzi, piemēram, Japānas, Ķīnas, Austrālijas dārzi, rožu dārzi, Šekspīra dārzs (bet, tā kā es joprojām nemāku lasīt kartes, to, protams, neatradu), daudz citronkoku, palmu, dīķu, kas paslēpušies aiz kokiem un kas sevī paslēpj neticami skaistas skulptūras, un tad, kad man likās, ka viss, esmu jau savu katarsi šeit piedzīvojusi, atradu garšvielu dārzu, kur viss tik ļoti, ļoti, ļoti brīnišķīgi smaržoja. es nezinu, šī dūmakainā gaisma, novembra saule vai vienkārši nogurušais, novārdzinātais un skaistuma izslāpušais prāts ir mazinājis prasības pret to, ar ko sastopos, bet tā bija tiešām viena no skaistākajām, mierinošākajām un pārliecinošākajām pieredzēm ilgā laikā. nespēju atcerēties, kāpēc Rīgā neeju uz botānisko dārzu biežāk, ja reiz man diezgan regulāri šādas vietas sagādā emocionālu pacēlumu.

tad es izdomāju, ka laiks pirmo reizi mūžā aiziet uz IMAX, lai noskatītos Justice League - pat visā LA ir apmēram 5 filmas, kas iet IMAX formātā, Justice League likās visnormālākā no visām. vairāk nekā filmā tomēr vīlos pašā pieredzē, pasūdzējos Sergejiem, ka šī immersive experience tomēr nebija nekas tāds immersive, viņi skaidroja, ka, iespējams, es nokļuvu liemax, ne imax (hah), gan arī lika ņemt vērā to, ka scape zāle mūs drusku ir izlutinājusi. jo Scape zāle ir tiešām brīnišķīga. bet tas tā.

runājot par kino, šodien biju Holivudā, absolūtais hailaits bija drēbju veikals, kur varēja par ļoti lētām naudām nopirkt random lietas, ieskaitot acu pārsegu miegam un ceļojumu spilvenu, kā arī meksikāņu restorāns, kur bija brīnišķīga margarita un ēdiens. pati Holivuda ir drusku.. nu, underwhelming, protams, jo tur jau nekā nav, ja vien negadies kaut kādā pirmizrādes periodā. īstā Holivuda jau ir kaut kur citur, hah. bet uz Universal studios tūri gan tomēr izlēmu neiet, jo tērēt bargu naudu, lai uzzinātu, kā tiek veidots kino, tomēr negribu - kaut kā liekas, ka, iespējams, pārsteigtu tikai mērogs, ne īsti tas, kas notiek aiz kameras.

bet, par muzejiem runājot, šodien biju ieklīdusi Museum of Broken Relationships, kas atrodas uz Hollywood blvd un kas drusku atkal aizlauza sirsniņu. tie visi stāsti.. šķiršanās un parastie breikapi bija vispārdzīvojamākie stāsti no visiem, bet es totāli apraudājos pie stāsta par high school sweetheart, kurš pāris dienas pirms eksāmeniem izdarīja pašnāvību, un pie vecmammas stāsta par mazdēlu, kurš nomira pusotra gada vecumā. nevaru joprojām saprast, tiesa, kāpēc šis muzejs 'strādā' - no vienas puses, šos stāstus varētu izlasīt arī tumblr vai reddit, vai jebkurā citā interneta forumā, un pašas lietas apskatīt fotogrāfijās. un tomēr, kaut kā tā fiziskā klātbūtne un iespēja apskatīt lietas no salauztām attiecībām tieši to fiziskā veidolā blakus stāstam par pašu lietu un salauztajām attiecībām tiešām nostrādā un rada iespēju sakontektēties ar cilvēkiem, kurus nekad neesmu satikusi un nekad nesatikšu pavisam īstā, dzīvā līmenī. ļoti interesanta pieredze, pat abstrahējoties no savas pašas pieredzes par savām salauztajām attiecībām.

bet rīt savukārt plānoju sēdēt saulē un iet uz brāļa meitu skolas ballīti saistībā ar thanksgiving, kur visi dziedās un dejos. sounds fun. visādi zinātnes muzeji paliks nākamajai nedēļai, šonedēļ vēl sola +30 grādus, tāpēc jāiet uz pludmali. pirmo reizi šogad, starp citu.