festivāla piezīmes:

- vakar biju seansā, kas bija planetārijā, un tā filma bija arī veidota tādām vidēm, un filma bija par kukaiņiem, par to, kā viņi dzīvo un veidojas divās atšķirīgās vietās - Ugandā un Lapzemē. filma ir veidota Helsinku Dabas muzejam, kur tā arī apskatāma katru dienu, un džeki man šodien stāstīs, kā viņi to visu dabūja gatavu - saprotu, ka tur iesaistīti skeneri, neskaitāmas mašīnas, kas ļauj izveidot 3D attēlu no taureņu ķermeņiem, kā arī daudzas stundas pētniecības. rezultāts: eksperimentāla īsfilma, kas vienlaikus ir izglītojošs darbs, ko var izmantot (pagaidām tikai) muzejos un planetārijos. tas arī sasaucās ar manām pārdomām, skatoties vienu programmu ar eksperimentālajām animācijām, kur daļa filmu bija kustīgas līnijas un meditatīvi tripīgi punkti, kas veidoja dažādas formas. ja es varētu savu domu ielikt 140 zīmēs, es, protams, būtu ļoti priecīga, jo to varētu bāzt Laurim Reinikam acīs, kad nākamreiz izlemju iesaistīties ar viņu bezjēdzīgā diskusijā par to, kāpēc valstij ir jāfinansē Pakalniņas filmas.

- nejauši un neko daudz nezinot diezgan bieži, tas ir, katru dienu sanāk iekulties ļoti jēdzīgās sarunās, jo pēkšņi izrādās, ka cilvēks, kuram stāvu blakus rindā pēc vīna ir pavadījis, teiksim, pēdējos piecus gadus, veidojot mūzikas īsfilmas, un sanāk tādas skaistas, garas un sakarīgas sarunas. jo laikam jau tā ir festivālu galvenā loma, vismaz man - satikties ar cilvēkiem, ar kuriem esam uz viena viļņa.

- M.G. jaunā filma ir superīga, bet neko citu jau nevarētu no viņa gaidīt. viņa filma ir tipa par Ziemeļkoreju, tipa nē, tur ir, kā parasti, realitātes aizmetņi, kas tiek pārvērsti un pagriezti pavisam citā virzienā - šoreiz laukumi ar vadoņa seju galā vienkārši applūst. ļoti skaisti.

- tūlīt iešu tikties ar savu somu animatoru, viņš tā mistiski teica, ka parādīs man striptīzklubu

- somu vīriešus var atpazīt pēc tā, ka aptuveni puse no viņiem nēsā rūtainus kreklus

- sēžot kinoteātrī, kad nodziest gaismas, joprojām pārņem tāda ''finally, i'm home'' sajūta.