piezīmes no ceļojuma

- viļnas festivāls bija nejauks pret mani, es neatceros, kad pēdējo reizi jutos tik ļoti not welcome kaut kur, kas, protams, ir ļoti nejauki, jo es vispār tam vienam konkursam biju žūrijā. bet, ja esam godīgi, problēma bija ne ar festivālu, bet ar konkursa koordinatoru, kurš ir no kādas citas vides, un tāpēc īsti ne pats noorientējās, ne arī varēja kaut kā smuki visu nokoordinēt. bet nu šis bija pirmais - un ceru, pēdējais - festivāls, kur man vienkārši ir jālūdzas pēc savas akreditācijas kartes.

- atvaļinājums bija tik briesmīgi nogurdinošs, ka es vienkārši šodien ļoti labprāt nevienu nesatieku un savā nodabā strādāju

- Viļņa ir pārsteidzoši stilīga un lēta. pilsētas centrā visnotaļ laba izskata, pat tādā paglaunā kafejnīcā salāti ir par 3 EUR, kafija - zem 2 EUR. pilsētas centrs arī izskatās tik pieejams, saprotams un pavisam ne-bomzīgs

- principā visas pilsētas, kurās bijām, radīja patīkamu pārsteigumu makā. Jēkabpilī atradām jaunu, visnotaļ skaistu vietu klasse, kur bija tik skaists violets tonis uz sienām, ka sajutos iedvesmota paskatīties pinterestā atkal pie remonta sadaļām, tur arī liels, garšīgs risotto pa 4,5 EUR, kas Rīgā būtu krietni virs 7 EUR, un tamlīdzīgi. Daugavpils jaunā super weird 24/7 vieta irish dublin pub arī bija diezgan pieejama, vārdsakot, visas pilsētas kā pilsētas, tikai Rīga tāda trula

- nu jā, katru reizi, ar auto izbraukājot tuvējo apkārtni, attopos, cik Rīga tomēr ir bēdīga un nu jau izteikti bomzīga pilsēta. tik klaji aizlaista galvaspilsēta un bēdīgas, zaudētas iespējas, ka sāp. atceros, kādreiz likās, esam priekšā visiem pārējiem, bet nu jau ir skaidrs, ka arī Baltijas mērogā rīga vairs nekotējas. un grūti pat nodefinēt, kāpēc, bet šausmīgās ielas, izjātais sabiedriskais transports, milzīgās cenas, kas savā ziņā jau rodas arī no īres un pārējiem pilsētas izdevumiem, koku trūkums, tak kaut vai arī soliņu trūkums un cilvēku neesamība uz ielām bāžas acīs vēl jo vairāk, kad kaut pabāz deguntiņu ārā no šejienes. tāda bēdīga, pagalam bēdīga sajūta. aizgājām vakarā uz bolderāju, tur vismaz viss ļoti forši, vienkārši gribētos, lai tie nav tādi atsevišķi izceļami punkti pilsētā, kas patīk, bet vispār vieta kā tāda. jo kaut kā pēdējos gados Rīga liekas kā garām palaista iespēja, un grūti to nesaistīt ar pēdējo gadu domi un tās korupcijas ekstravaganci.

- un, protams, Latvijas teritorijā sastopamo vīriešu neretās uzburbušās, no alkohola piesārtušās sejas. drausmīgi skumji.

- savukārt mazās lauku pilsētiņas ir tik iedvesmojošas. nezinu, vai tāpēc, ka vakar bija saule un silts, bet tādas vietas kā Ilūkste, Aknīste, Viesīte, Subate bija jauniešu un bērnu pilnas, tik skaistas un sakoptas.

- atpakaļceļā no Viļņas iebraucām Visaginā, apmeklējām aiztaisīto aes. šaušalīga sajūta, kaut kas tur tik disturbējošs un jocīgs gaisā. varbūt tā migla todien, varbūt nomācošā pelēkā krāsa, bet baigi pārsteidzoši un satraucoši. un tur viss tā kā apbraucams un apskatāms, vienīgi visur stāv apsardzes mašīnas, kas reizēm apstādina un prasa dokumentus. uncanny.

- savukārt uz priekpilnās nots varam ziņot, ka liekas - Daugavpilī ir viena meitene, kas, tāpat kā aģents Smits, var sevi klonēt. vismaz citādāk nemāku izskaidrot to, ka teju visas viesmīles jau pieminētajā irish dublin pub un vienā no statoiliem izskatījās ja ne kā dvīnes, tad vismaz kā ļoti tuvas māsas. visas vienāda garuma, vienādas ķermeņa uzbūvas, ar vienādu seju (mazliet apaļa ar spicu zodu) un vienādiem matiem (gari, tumši, ne pārāk biezi, saņemti vienāda garuma zirgastēs). kaut kad pamanījām, ka uz mums brutāli visur blenž virsū, varbūt tāpēc, ka es neesmu šīs meitenes variācija.

- un, atgriežoties pie sākuma bēdas, man liekas, ka visur, kur braukājām, bija krietni labāks ceļu segums nekā Rīgā.