mīļo sīrupiņ, pāris piezīmes no pēdējām 24+ stundām. pirmais un galvenais: es nekad neesmu bijusi šādā vietā, un es joprojām nesaprotu, kas te īsti notiek. sākot no robežkontroles, kura mani iesauca parunāties un gribēja noskaidrot, kur es braucu un kur es palieku, un zvanīja festivāla direktoram, lai to noskaidrotu, un tad, kad viss bija atbildēts un es sargam jautāju, vai tagad varu iet ārā, viņš atbildēja, ka jā, skaidra lieta, un piemetināja, ka I'll be here if you need anything, un es neesmu droša, bet man likās, ka viņš tā kā piemiedza ar aci (vakar Džordžs no programmu daļas piemetināja, ka he probably thought you're a prostitute - sorry, a lot of people think so about tall and blonde girls from Eastern Europe). pirmajā vakarā, protams, nokļuvu viesnīcas bārā, kur bija lielisks bārmenis Džimijs, nenosakāma vecuma vīrietis, kurš apgalvo, ka piedalījās arābu talantu konkursos ar dziesmu My Way kādu laiku pirms Frenka Sinatras, un vispār Džimijs ļoti ātri ierindojās manu mīļāko bārmeņu saraksta topa augšgalā. viņam ir tāds mazs bārs, kas izskatās kā no 30tajiem, viņš klausās romantisku un sentimentālu mūziku bārā un mācīja man dzert konjaku ar kanēļa standziņu, ko man vislaik uzsauca vīrietis no Bagdādes vārdā Ahmads. Ahmads vakar mani arī gribēja vest uz jūru, bet es viņu tā maigi centos atšūt, izskatās, ka izdevās. viesnīcā ir arī baseins pašā augstākajā stāvā, tur ir lieli logi un zilas flīzes, un vakar es kādas piecpadsmit minūtes peldēju turpu šurpu, skatoties uz pilsētu aiz loga, diezgan neticami un tāda pinch me pieredze. redzi, sīrupiņ, es esmu ļoti lēta būtne, tas ir, es neatceros, vai vispār kādreiz esmu palikusi viesnīcās, ceļojot un blandoties apkārt, izņemot pirmo reizi amst. un izņemot darba ceļojumus. visas pārējās reizes es palieku pie draugiem vai kaučsērfingā, un ja nu kādreiz tomēr *ir* jāpaliek viesnīcā, tā noteikti nebūtu viesnīca ar baseinu septītajā stāvā.
un tas vēl bija mans piedzīvojums lielveikalā, uz kurieni aizgāju, jo gribēju nopirkt humusu. iegāju veikalā, uz brīdi izskatījos samulsusi, klāt jau bija divi puisīši, kuri prasīja, vai kaut kā var palīdzēt, es teicu, ka jā, meklēju humusu, un viens aizveda mani pie turku zirņu plaukta, kas bija ļoti mīlīgi. beigās gan dabūju savu pre-made humusu, tā ka viss labi. un tad bija atklāšanas ceremonija, kas bija kaut kas neticams, tur bija sarkanais paklājs, puisis uzvalkā, kas lasīja visu viesu vārdus, ļoti daudz fotogrāfu un kameru, kas filmē, kā visi tusē bulku un iet pa paklāju, un visas dāmas vienkārši uzcirtušās uz nebēdu. pati ceremonija bija glamūrs un prestižs, bija pāris balvas, kas tika nodotas no vienām rokām otrās, bija lieli ziedu pušķi, kurus uznesa uz skatuves un tikpat ātri nonesa, bija mazu bērnu koris, kuru vadīja mūķene, bija deju uzvedumi no singin' in the rain, un bija Libānas kultūras vai izglītības ministra uzruna, tulks vislaik jaucās. mani interesē, diez, kāda būs noslēguma ceremonija, ja jau atklāšana bija šāda.

un šie visi cilvēki, tāds kosmoss. ir īru delegācija, ar kuriem mēs ejam iedzert. ir jauno, liberālo un ballētieskāro arābu sieviešu delegācija, viena beibe man vakar teica, ka yeah we went out yesterday with some friends, I got so fucked up, paskaidrojot, kāpēc, viņasprāt, viņa izskatās slikti. un ir glamūrīgo arābu delegācija, viena aktrise/producente/režisore man vislaik vakar teica, ka I only attend festivals that have red carpet events, viņa gan mani vislaik arī sauca par darling un sūdzējās par saviem augstpapēžiem. ļoti, ļoti interesanti, vārdsakot. iepazinos arī ar vienu irāni, kurš man sāka sūdzēties, ka ir jau gados un nevar tik ļoti iet tusēt bulku, man viņš jau ļoti patīk, jo viņš ir garš, un viņam pašam vakar bija liels piedzīvojums ar to, ka telefonā pirmo reizi izmantoja feisbuku kā normālu feisbuku, nevis caur kaut kādu filtru, un tas arī bija viens no tiem brīžiem, kad sapratu, ka varbūt nemaz negribu zināt, kas slēpjas aiz visa šī glamūra, prestiža un zelta. kā tā pati beibe, kura vēl vakar naktī aizgāja vēlreiz tusēt, pastāstīja, viņa pati ir no Saūda Arābijas un tagad dzīvo Dubaijā, don't get me wrong, it's a very comfortable life, but it's shit.

vienvārdsakot, jūtos ļoti eiropeiska divu iemeslu dēļ. pirmkārt, šis glamūrs, zelts un marmors visur mani ļoti mulsina un liek justies mēreni neērti, es nemēdzu justies neērti, lulz, bet nu šeit tā mazliet ir. un otrkārt, mūs visu laiku vadā apkārt grupās un grupu ekskursijas ir bez maz vai obligāts pasākums, un es esmu kā wtf. nezinu, tas kaut kādu drošības apsvērumu dēļ vai tāpēc, ka visiem visu laiku ir jābūt kopā un that's part of the deal, bet nu savādi vārdsakot.