un ziniet, es pēdējā laikā daudz skatos uz Rolandu Kalniņu, nu, darbs tāds un tā, un jo vairāk skatos un runājos ar viņu un par viņu, jo lielāka iekšēja vēlme, kaut es arī varētu tā novecot. nu tā, ar cieņu. nemaz nerunājot par to, ka 95 gados viņš brīvi pats staigā un lielākās problēmas komunikācijā ir tas, ka jārunā drusku skaļāk, bet arī tas vispār, vispār nesalauztais gars.

nesen kolēģe arhīvā atrada iepriekš neredzētas fotogrāfijas no ''Piejūras klimats'' ar ainām no filmas, kas netika saglabātas. tur bija ļoti izteiksmīgi kadri ar vītņveida kāpnēm, ar milzu gāzes trubām un simetriskiem ledusskapjiem un gāzesplītīm dažādos izmēros, tas izskatījās tik vareni. un jā, viņa filmas pēc tam vairs nav *tas*, un tomēr - pārdzīvot divas filmas, kas uzliktas uz plaukta, un vienu filmu, kas iznīcināta publiski, un tik ļoti noturēties, tas taču ir tāds spēks. vai arī es esmu pārāk daudz darbojusies ar māksliniekiem, kuriem ir regulāra paranoja, ka viņi ir tik ģeniāli, ka neviens viņu darbus nesaprot, nezinu.

un vēl, par #darbiņā: nesen lasīju Viktora Lorenca piezīmes no perioda, kad tapa "Akmens un šķembas", kas bija aptuveni 10 gadus ilgs process. neskaitāmas sēdes, neskaitāmas mahinācijas, dažādi aizliegumi un dažāda līmeņa ierēdņi, kas šādu filmu mēģināja bīdīt vai aizliegt savu politisko interešu aizstāvēšanā. un, kas visinteresantākais, izrādās, ka Maskavā ar filmu nebija problēmu, it sevišķi tās sākotnējā versijā, kuras scenārijs tapa Hruščova atkušņa laikā, Maskavā, kur tajā laikā bija Tarkovskis un citi daudz brīvāki prāti, bet latviešu bāleliņi ar neskaitāmajām garīgajām traumām kādā no daudzajām sēdēm skaļi paziņoja, ka neviens cits mums nedrīkst mācīt, kā lasīt savu vēsturi, tāpēc filma nedrīkst būt. atgādina jau sen saprasto ideju, ka, iespējams, padomju gadi būtu varējuši būt daudz citādāki, ja mēs paši nebūtu bijuši tik pārspīlēti iztapīgi. kā jau Jēzus Jaunajā derībā vienā līdzībā saka, cilvēks, kurš bijis parādā, ir visniknākais parādu piedzinējs, tāpat arī bijušie vergi ir vissliktākie vergturi, un provinces censoņi pārcentībā pārspēj jebkuru citu.

bet, atgriežoties pie sākuma idejas, ja es vēl lūgtu Dievu, es lūgtu, kaut es un mani mīļie varētu novecot tā, kā Rolands Kalniņš.