man ir viena paziņa no universitātes, vāciete, kura apmaiņas semestrī Marokā iemīlējās vietējā džekā, gadu braukāja turpu šurpu, viņam gan, protams, nav atļaujas uzturēties Eiropā vai kaut kādi tur ierobežojumi, viņa šogad beidz universitāti un grib pārcelties, bet Eiropas ietvaros. garš stāsts īss, viņiem nav īsti citu iespēju būt kopā, izņemot tādus variantus kā a) viņa pārceļas pie viņa, un b) viņi apprecās. Meitene, kura vispār ir mar. bijusī draudzene, tāpēc man jau ir ļoti rezervēta attieksme pret viņu, jo mar. attiecību laikā kļuva par vēl lielāku sausiņu un gulēt gāja nevis pusnaktī, kas pēc mar. standartiem ir vēlu, bet gan jau vienpadsmitos vakarā, izdomāja, ka jāpprecas ar šo marokāni, tāpēc drīz viņiem ir kāzas. no sākuma domāju, wtf wtf, vai nav par traku un tā, mazums kas dzirdēts un lasīts, bet tad es tā padomāju, ka, no otras puses, tas ir diezgan skaisti tomēr. ka neraugoties uz to, ka visādas lietas dzirdētas, lasītas un aprunātas, neraugoties uz to, ka meitene vispār ir diezgan sakarīga un loģiski domājoša racionāla dāma, viņa tomēr ir gatava pārkāpt pāri aizspriedumiem, idejām, nostāstiem un lietām, lai vienkārši mēģinātu būt ar kādu kopā. tā tīri salīdzinoši domājot (un pieņemot, protams, jo diez vai es ar savu racionālo aizturi vispār tādās situācijās nokļūtu), es tā nevarētu, bet tas nenozīmē, ka man ir tiesības un pienākumi nosodīt citu, iespējams, vienu no lielākajām muļķībām ever, jo kas to lai zina. varbūt izmantošanas gadījums, varbūt true love till death do us part.

in other news, beidzot šodien dabūju savu rutīnas dienu, kad viss ir diezgan mierīgi un paredzami. vairāk tādu dienu, lūdzu, vismaz šobrīd man to ļoti vajag.