un man tomēr prieks, ka es pārvarēju savu paš-žēlošanas stadiju un devos šovakar/šonakt pasaulē. šī ir tāda pasaku pilsēta, visi tie mazie kanāli, vecās mājas un līkumainās ielas ar šaubīgajām sānu ejām rada tādu nereālu sajūtu. apmēram tikpat nereāli liekas uzskriet uz tās pašas ielas, kur pirms teju pusotra gada dirnējām, tur joprojām ir tas satriecošais grāmatveikals un tirdziņš, tik forši. un rīt es beidzot aiznesīšu salabot riteni, tās jocīgās skaņas ir apnicīgas un velosipēds tomēr ir ļoti labs ieguldījums, vienīgā reize, kad esmu izmantojusi sabtransu, bija nokļūšana no lidostas līdz miteklim, un no centra līdz kojām var atriteņot apmēram 15 minūtēs.
vienvārdsakot, nav jau nemaz tik ļoti traki. pilnai laimei vēl jānoskatās tikai kāda 30 rock sērija un tad varēs iet gulēt. ā, un vēl, kā izrādās, man ir skolasbiedrs Viktors no Krievijas, ja viņš būtu nācis ar mums ballēties, es noteikti būtu mēģinājusi ar viņu runāt krieviski. un es taču ar svešiem cilvēkiem nerunāju krieviski, bet viņš liekas tāds.. nu, foršs.