šodien bija ienākusi ciemos Karolina no ceturtā stāva, viņas slēdziens par manu mitekli bija simplicity. es ticu, ka ir pasaulē cilvēki, kuriem vienkāršība liekas pārākais murgs un kaut kas, no kā būtu jāizvairās, bet man tas liekas viens no labākajiem iespējamiem komplimentiem, jo viss jau tā ir pārāk sarežģīts, kāpēc gan mums vēl papildus kaut kas pašiem būtu jāsarežģī. piemēram, lasīju šodien Freidu, visu pēcpusdienu lasīju, tagad bail iet gulēt, sak, zemapziņa izmetīs interesantus sapnīšus. tikko to stāstīju Arjai, viņa tikai nogrozīja galvu, jo šie te humanities studenti viņai liekas neizprotami. bet vispār.. nu jā, es noskatījos beidzot Before Sunrise, un sasodīts. viegla smeldze pakrūtē, vieglas skumjas, jo es neticu attiecībām, bet es ticu tādām naktīm. es ticu, ka reizēm ar cilvēku, kuru satiec pirmo un pēdējo reizi, nu, reizēm tur ir tāda saķere, kuru nekad nedabūtu pat gadiem ilgās attiecībās, es taču to zinu. tā bija ar Alenu, kad mēs gājām pa pilnīgi tumšo ceļu kaut kur pa Bosnijas klintīm, tā bija ar to lietuviešu puiku, kuru satiku kaut kur pie Kauņas, es tak pat vairs neatceros, kāpēc vispār tur biju, bet kāda starpība, tā arī mēs nosēdējām visu nakti pie akas un no rīta gājām skatīties gulbīšus, un tā ir bijis vēl vairākas reizes. trešdien pēc filmas ar Mat. braucām mājās, es viņu pierunāju apsēsties parkā uz kafiju, bija jau vēls un tumšs, un mēs tur tā sēdējām, un es viņam vēlreiz stāstīju par līdzsvaru pasaulē, par to, ka viss ir līdzsvarā, skaties no kuras puses gribi, un laikam šis ir mans līdzsvars. es neticu, ka man varētu būt normālas, funkcionējošas attiecības, vismaz ne tagad, bet man toties ir daudz tādu pārāk īsu un pārāk intensīvu nakšu, tādu nakšu, par kurām vēlāk puskaraļvalsti varētu atdot, nu, tādu Before Sunrise nakšu.
šodien beidzot sapratu, ka pietiek niekoties. es iepriekšējos divus mēnešus esmu pavadījusi tā lēnām un prātīgi, jo es negribēju atkārtot Ventspili. pēdējais pusgads bija graujošs, gan pozitīvā, gan absolūti negatīvā nozīmē, un es gribu kaut ko citādāku. bet pietiek plunčāties pa pļenckām, ir laiks. tāpēc es atgādināšu Mat., ka viņš mani apsolīja aizvest vakariņās uz ārkārtīgi izsmalcinātu restorānu pie ļoti skaistas strūklakas, kur mēs pļāpājām un kur pie mums apstājās kāds vīrietis ar tikai vienu zobu mutē un ļoti spēcīgu viedokli par Vildersu, tāpēc beidzot nopirkšu muzeju karti un kino karti, pietiek knapināties, mēs iesim uz zoodārzu un uz Van Goga muzeju par brīvu, un vispār varbūt jāiesaistās teātrī, es taču to kādreiz darīju. pietiek knapināties, es nebraucu visus šos kilometru simtus, lai skumtu pēc mājām.