- iedomājos, ka apokalipse varētu būt daudz vientulīgāka un aukstāka, nekā to parasti rāda kaut kādos postapokaliptiskos darbos. tas ir, vakar parakstīju līgumu ar sporta klubu uz gadu, nav pirmā reize, bet tas vienmēr liekas tāds neiedomājams commitment, ka jāapdomā divreiz. lai nu kā, parakstu līgumu par ikmēneša automātisko maksājumu, kaut kā par to vēlāk aizdomājos un aizdomājos tik tālu, ka iztēlojos situāciju, kurā pilsētā neviena nav, jo visi ir miruši vai iznīcināti, bet kaut kādu iemeslu dēļ sistēmas un automātiskie maksājumi vēl turpina strādāt, jo vienkārši atrodas citur, un visiem, visiem cilvēkiem vēl ir savi konti un vārdi, un dažāda veida virtuālas saistības, kurās krājas parādi, un diez cik ilgi, līdz tāda sistēma sabruktu? un tad es vienkārši iztēlojos, ka visskumjākā apokalipses aina - tāda ļoti, ļoti vientulīga - būtu tāda, kurā nav vairs cilvēku, bet katram ir ikmēneša maksājums, kas jau ir aizgājis krietnos parādos, nu tā, līdz miljoniem.
bet vispār tam ir arī reāls segums, pēdējā laikā reizēm atrodu rakstus par gadījumiem, kad nomirst, piemēram, brālis, un ģimene turpina saņemt draudu vēstules no bankas/kredītiestādes/telefonu pārdevēja/ievieto savu naudasprasītāju pats, ka ir jau normāls parāds un kas vispār notiek. un ģimene iet un skaidrojas, ka klau, viņš vispār jau vairākus gadus ir miris, bet izrādās, ka maksājumus nevar atcelt, jo birokrātija neatzīst tādu variantu, ka cilvēks varētu būt miris.
un tad vēl ir netīrais FB bizness, tas ir, reiz viens bija kaut kur ierakstījis par to, cik jocīgi, ka viņa sen jau mirušais draugs - vides aktīvists pēkšņi parādās FB kā ... ... likes British Petroleum, un tad sācis to pētīt, un tad tur izrādās, ka apakšā ir jocīgi algoritmi, tirgošanās ar kontiem un katrā ziņā netīras lietas. bet šoreiz mani realitāte neinteresē, mani vairāk šobrīd fascinē ideja par to, kā mūsu virtuālās sejas var turpināt būt pēc tam, kad mums pašiem viss ir beidzies. un vēl tālāk paturpinot domu, mani kaut kā ideja par robotu/datoru revolūciju ļoti nomierina.
- savukārt realitātē ir tā, ka šodien zvanīju Andrim, lai prasītu, vai varu izmest vienu krēslu, viņš bija pārsteigts un prasīja, kas tad nu, vai ta nu mēs tik smagi sēžam, un es viņam teicu, ka uzmanīgi, Andri, ka tu tik mani tūlīt par resnu nenosauc, un viņš ātri labojās un teica, nē, nē, Aņa Delovejevna, jums gan jau tādi draugi, kas smagi sēž, un tātad mūsu dzīvokļa saimnieks domā, ka man ir resni draugi. man pagāšnedēļ ieteica uztaisīt t-kreklu ar uzrakstu my life is fucking weird, es domāju, ka tā būs jādara, un galu galā lūgšanu grupas tikšanās reizi mēnesī mūsu dzīvoklī ir tikai ziediņi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
deloveja_kundze) rakstīja,
