un tā nu pamazām viss iet uz labo pusi. nav jau tā, ka bija slikti pirms tam, bet, godīgi sakot, es tagad nespētu iet cauri tam visam pirmajam mēnesim vēlreiz. un vispār apbrīnojami, es ierados ar divām somām, un pēkšņi visa istaba pilna ar visādām lietām. smieklīgi, kā pamazām apaugu ar lietām. šodien arī svinējām mūsu jaunā virtuves galda atklāšanu, sacepu kartupeļu pankūkas ar laipnu kaimiņa palīdzību, atnāca visādi ciemi, tāds jauks vakars. arvien vairāk un vairāk šo vietu izjūtu kā savējo, patīkami. redzēs. jau ir bail no tā, ka māmiņa atbrauks ciemos otrdien, lai cik ļoti man brīžiem pietrūkst māju kā tādu, es saprotu, ka nekad vairs nespētu tur atgriezties, es vairs nevaru iztēloties dzīvot pie vecākiem.

totally random, bet Roberts Gobziņš ir tiešām ģeniāls.