ja pareizi atceros, tās bija 11. klases ziemas brīvdienas, es biju tikko iepazinusies un izšķīrusies ar ķīmiķi, bet ne par to šoreiz stāsts, vienvārdsakot, es biju Parīzē, un mēs ar brāli aizgājām uz Pompidū centru skatīties mākslu. es toreiz biju pārliecināta, ka pamatīgi besīju brālim, un laikam toreiz viņš mēģināja pierādīt, ka nav tiesa, un veda mazo, provinciālo māsu skatīties 20. gadsimta sākuma šedevrus. es nevaru izturēt daudz mākslas vienkopus, līdz 100 gleznām vienā reizē ir maksimums, ko varu uztvert, pēc tam jau viss izskatās pēc lielas ķēpas un nekas vairs nepatīk. liekas, toreiz bija tas pats, un pašu ēku es atceros daudz labāk par gleznām. brālis mani vadāja pa tām visām ejām, un galu galā mēs nonācām pie ''Melnā kvadrāta''. viņš toreiz piecas minūtes stāvēja pie šīs gleznas, murminādams kaut ko tādu kā
ekselenti un
satriecoši, es savukārt mēģināju iedziļināties, bet man absolūti nesanāca, un gāju tālāk. šodien beidzot izdomāju, ka laiks mazliet arī kultūrai, ne tikai matemātikai un alum, un pēc skolas aizgāju uz muzeju, viņiem te ir tāda kā Ermitāžas filiāle, kur tieši tagad ir 20. gs. sākuma gleznu izstāde, t.i., visādi fovisti, kubisti, pat daži abstrakcionisti un citi -isti. izstādei ir perfekts izmērs - tur ir 95 gleznas, kas ir tieši kā nākas manai aprobežotajai smadzenei, un, protams, pēdējais darbs izstādē ir... ''Melnais kvadrāts''. skatījos no vienas puses, skatījos no otras, izlasīju aprakstu gan angliski, gan (vismaz ļoti centos, bet tā valoda ir nenormāli idiotiska) nīderlandiešu valodā, un sapratu, ka nē. ja nav, tad nav, un laikam ir lietas, kuras es savā mūžā tā arī nekad nesapratīšu. Nospriedu, ka ''Melnais kvadrāts'' man laikam vienmēr būs tikai melns kvadrāts ar baltu rāmi apkārt, un braucu uz makdonaldu, jo vismaz tik daudz savā mūžā esmu iemācījusies, ka, ja tavs organisms kaut ko grib, labāk tam ir iedot kaut ko lētu un ātri, šoreiz - hamburgeru, nevis pēc tam mēģināt to sīko vēlmīti nomākt ar persikiem, āboliem un nektarīniem, lai galu galā vienalga norautos no ķēdes un viena hamburgera vietā apēstu divus.
un vēl - man liekas,
viņa ir viss, kas parasti tiek asociēts ar sievišķību - trauslums, noslēpumainība, arī tāds kā pārpasaulīgums (tās acis, kas vērstas kaut kur ārpus gleznas rāmjiem), un, lai arī viņa, manuprāt, nav skaistule, viņa ir ārkārtīgi pievilcīga.