naudas taupīšana ir īpatnēja lieta. es it kā esmu daudz maz centusies taupīt naudu visu mūžu, ne vienmēr tas ir sanācis (e.g. spoguļkamera), bet reizēm brīnišķīgas lietas ir pašas par sevi iekritušas man rokās (e.g. mans jaunais laptops). ir lietas, kurās ir vērts ieguldīt lielāku summu nekā mazākā iespējamā, piemēram, guļammaiss, un reizēm, meklējot pašu lētāko, var pamatīgi sapīties. šobrīd, kamēr mana itāļu istabas biedrene Arja vēl nav ieradusies, es dzīvojos pa abām istabām viena pati, un guļamistabu esmu +/- apmēbelējusi (tb, tur ir matracis, skapis (metāla konstrukcija ar stangu un diviem plauktiem apakšā, 22 eiro, brīnišķīgi), kumode, ko dabūju no skolasbiedrenes vecākiem, un divas kastes, kur sākotnēji turēju drēbes, bet tagad turu grāmatas un tādas lietas), bet otra istaba ir gandrīz pilnīgi tukša, izņemot tās lietas, kas šeit jau bija, t.i., virtuve. vakar sapratu, ka tā turpināt vairs nevar, un atradu lētāko iespējamo pašsaliekamo skapi ar pieciem plauktiem, kur salikt tādas lietas kā šķīvjus, glāzes un dvieļus, kas, iespējams, kaut kad man būs vairāk kā tikai vienā eksemplārā. vienā brīdī man pieleca, ka nē, es neko taču nesaprotu par mēbeļu taisīšanu, pat neraugoties uz to, ka tēvs savulaik bija galdnieks, un atmetu idejas par to, ka skapjus varētu uztaisīt pati, tāpēc 18 eiro par tādu konstrukciju likās pieņemami. tas viss beidzās ar to, ka vakar pavadīju kādas trīs stundas, stiķējot to visu kopā, jo rūpnīca, kā rādās, kaut ko pamatīgi nofeiloja un daudzas detaļas vienkārši nebija saliekamas kopā. labi, ka kaimiņienei bija urbis, līdz ar to es arī apguvu urbšanu, un, kā izrādās, mans acumērs ir ārprātīgi šķībs, un tāpēc daži dēļi manā skapītī ir aizdomīgi līki. šorīt, vārot sev kafiju, pašpārmetoši aizdomājos par to, vai tiešām vajadzēja noskopoties ar tiem pieciem eiro, varēju taču nopirkt metāla skapīti, kuru salikt, domājams, būtu bijis vieglāk. un vēl es aizdomājos par to, ka nu jā, vīrieši tomēr ir noderīgi šajā ziņā, tāpēc šoreiz pat neķeršos pie tā dēļa pie sienas piestiprināšanas, kuru man atdeva kaimiņiene ar urbi. to lai dara Arjas tēvs, kurš nākamvīkend brauks ciemos. un pie reizes lai viņš arī tiek galā ar tām lampām. viena no labākajām domām Bībelē ir par to patiesības atzīšanu, kas var darīt brīvu, un tad nu beigšu izlikties un godīgi atzīšu nejauko patiesību, ka esmu ārprātīgi tizla. es varu atrast lētākos katlus, pannas un gludekļus rajonā (un šeit tādā ziņā ir ļoti pateicīgs rajons, visādi sīki indiešu, turku un random wtf lietu veikaliņi), bet nē, mēbeļu kopā stiķēšana nav mana tējas krūze.
no otras puses, nekas daudz jau vairs nav palicis, un vienīgais, ko man tiešām vēl vajag, ir galds un krēsli. ir diezgan grūti visu darīt tikai uz grīdas, bet to, kā šīs lietas uztaisīt, es īsti nezinu. un varbūt arī labāk nevajag, joprojām gaidu brīdi, kad mans skaistais skapis sabruks ar lielu blīkšķi.