11/3/10 01:31 amtraks, traks laiks. vakar CocoRosie bija satriecošas, es nemaz nezināju, ka tā viena māsa ir tik nenormāli piemīlīga, turklāt, kā izrādās, gandrīz visi, kuriem es ieminējos par šo koncertu, zina viņas. koncertā jau atkal pārliecinājos, ka CocoRosie ir tik neparasta grupa, jo viņas samet vienā katlā visdažādākās lietas un tas tiešām izklausās labi, nevis biedējoši vai jocīgi, un viņām piemīt tā burvīgā spēja radīt patīkamu noskaņu. tā, ka viss būs labi. bija visādas dziesmas, lielākoties, protams, no jaunā Grey Oceans, bet bija arī Animals un citas pavecākas dziesmas. tiesa, diemžēl nebija Beautiful Boyz, bet (vismaz mana) koncerta kulminācija bija Turn me on. un pēc tam visi pamazām izklīda, bet tur sākās disenīte, un mēs nodejojām vēl kādu stundu vismaz, un viena no māsām, tā piemīlīgā, arī ik pa brīdim ieklīda kaut kur pūlī. tik ļoti.. vienkārši un amsterdamiski.cita starpā es bastoju skolas helovīnbaļļuku, jo šādi pasākumi ir baudāmi tikai tad, ja pats esi kunga prātā, bet tam vairs nav naudas un vēlmītes, tāpēc es tagad beidzot iešu gulēt, jo rīt jābrauc uz radio komunikācijas kursa ietvaros. bet vispār.. ah. tikko iepazinos ar kāda konkrēta cilvēka labāko draudzeni, kas, pie velna, visiem ir ar tām labākajām draudzenēm. jāsaka, es esmu pilnīgs pretstats viņai, laikam tā ir laba zīme. un vēl es kārtējo reizi esmu pilnīgi beznaudas, nezinu, pašas bezatbildība vai vienkārši tas, ka nevar visu laiku tikai ēst ķīniešu nūdeles un gulēt guļammaisā, t.i., gribas taču iekārtoties, un tas nu nemaz nav viegli, ja joprojām trūkst daudz lietu. ja sanāks, rīt ceru iet meklēt darbu. tiesa, tas būtu šōrtkats uz pilnīgu prāta zaudēšanu, jo tad laika vairs nebūtu vispār nekam, jo jāmācās ir tiešām daudz un.. nu jā. nolāpītā studenta dzīve, ha. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
5/6/09 07:08 pmmājas ar savām tīro drēbju kaudzēm un mammas nolikto ievu pušķi uz galda liekas tik sirreālas.vēl sirreālāks liekas pēdējais zvans pēc 2,5 nedēļām. omg, i'm not here, this isn't happening p.s. Beirut arī bija kruti, tāds koncerts, kurā gribējās tikai dejot un dejot, lai arī man kā jaunizceptajam elektronikas fanam mazliet prasījās arī kaut kas no Realpeople Holland. un pēc tam mēs aizgājām uz klubu, kur bija jam session's ar visnotaļ sirreālu blūzmeni un vēl visādiem frīkiem, un tas bija tik nenormāli iespaidīgi. mazmazītiņš klubs, pieci cilvēki uz skatuves, kuri spēlē Hey Joe, un pilnīgi jumtu noraujoša sajūsma. un pat es sāku izjust sirdsapziņas pārmetumus, ka tā arī nekāds mūziķis no manis neiznāca |
7/20/08 04:07 pmmana festivāla kulminācija bija brīdī, kad Travis nospēlēja Love will come through. mēs stāvējām pašā priekšā pirmajā rindā tieši pretī basģitāristam, un.. nu jā. (seko sievišķīga nopūta, jo viņam ir ideāli augšstilbi un tādas izteikti rockstārīgas, bet tomēr nesamākslotas kustības)tikai man tagad kaut kad nav labi ar labo gurnu, tāds kā mazliet izļurkājies liekas, vai. |
7/3/07 12:33 amtas koncerts, goda vārds, bija labākais, kurā esmu bijusi.vienkārši... bļe, fantastiski. |
Powered by Sviesta Ciba