10/7/10 02:20 pmlai arī es šajā pasaulē esmu jau divus desmitus gadu, man joprojām ir diezgan daudz neskaidrību. patiesībā tās neskaidrības aug un aug, bet tagad trakākā un dziļākā neskaidrība ir politiska: kas, pie velna, ir tas Džordžs Soross un kāpēc viņš tiek pieminēts katrā rakstā par Lembergu? |
running to stand still
there must be a light that never goes out
8/19/10 03:21 pmja pareizi atceros, tās bija 11. klases ziemas brīvdienas, es biju tikko iepazinusies un izšķīrusies ar ķīmiķi, bet ne par to šoreiz stāsts, vienvārdsakot, es biju Parīzē, un mēs ar brāli aizgājām uz Pompidū centru skatīties mākslu. es toreiz biju pārliecināta, ka pamatīgi besīju brālim, un laikam toreiz viņš mēģināja pierādīt, ka nav tiesa, un veda mazo, provinciālo māsu skatīties 20. gadsimta sākuma šedevrus. es nevaru izturēt daudz mākslas vienkopus, līdz 100 gleznām vienā reizē ir maksimums, ko varu uztvert, pēc tam jau viss izskatās pēc lielas ķēpas un nekas vairs nepatīk. liekas, toreiz bija tas pats, un pašu ēku es atceros daudz labāk par gleznām. brālis mani vadāja pa tām visām ejām, un galu galā mēs nonācām pie ''Melnā kvadrāta''. viņš toreiz piecas minūtes stāvēja pie šīs gleznas, murminādams kaut ko tādu kā ekselenti un satriecoši, es savukārt mēģināju iedziļināties, bet man absolūti nesanāca, un gāju tālāk. šodien beidzot izdomāju, ka laiks mazliet arī kultūrai, ne tikai matemātikai un alum, un pēc skolas aizgāju uz muzeju, viņiem te ir tāda kā Ermitāžas filiāle, kur tieši tagad ir 20. gs. sākuma gleznu izstāde, t.i., visādi fovisti, kubisti, pat daži abstrakcionisti un citi -isti. izstādei ir perfekts izmērs - tur ir 95 gleznas, kas ir tieši kā nākas manai aprobežotajai smadzenei, un, protams, pēdējais darbs izstādē ir... ''Melnais kvadrāts''. skatījos no vienas puses, skatījos no otras, izlasīju aprakstu gan angliski, gan (vismaz ļoti centos, bet tā valoda ir nenormāli idiotiska) nīderlandiešu valodā, un sapratu, ka nē. ja nav, tad nav, un laikam ir lietas, kuras es savā mūžā tā arī nekad nesapratīšu. Nospriedu, ka ''Melnais kvadrāts'' man laikam vienmēr būs tikai melns kvadrāts ar baltu rāmi apkārt, un braucu uz makdonaldu, jo vismaz tik daudz savā mūžā esmu iemācījusies, ka, ja tavs organisms kaut ko grib, labāk tam ir iedot kaut ko lētu un ātri, šoreiz - hamburgeru, nevis pēc tam mēģināt to sīko vēlmīti nomākt ar persikiem, āboliem un nektarīniem, lai galu galā vienalga norautos no ķēdes un viena hamburgera vietā apēstu divus.un vēl - man liekas, ( šī ir ideālā femme fatale ) |
5/29/10 11:11 pmrunāju ar māmiņu pa telefonu par savām vēdersāpēm, viņa man liek rīt iet uz slimnīcu (man vienmēr licies mazliet smieklīgi pašam iečekoties slimnīcā, tipa Sveiki, man jau 5 dienas nenormāli sāp vēders, vai jūs man varētu palīdzēt? nē, nu nav jau nekas smieklīgs. man vienkārši ir stulba humorizjūta) bet vispār slimnīcas mani uztrauc un biedē, jo es tur tikai vienreiz esmu bijusi kā pacients, visas pārējās reizes es esmu ārstējusies mājās. vienvārdsakot, doma par slimnīcām mani dzen izmisumā, turklāt tā jau viss ir labi, kamēr es nekustos. kad es pakustos, nu, tad gan ir sāpes tādas, ka brīžiem nav iespējams iztaisnoties. un vienīgais, kā es ideju par slimnīcu varu padarīt paciešamu, ir iztēlojoties to, kā es nāktu uz eksāmeniem baltā halātā no savas palātiņas. jo ja tu aptuveni izdomā, kā varētu tikt galā ar pašu trakāko (teiksim, man ir pārplīsis kuņģis un mani ieliks slimnīcā uz trim mēnešiem, un es nevarēšu aizbraukt uz amst.), tad jau viss pārējais, kas ir mazāk traks, liekas pārdzīvojams. |
5/18/10 07:50 pmman grūti saprast, ar ko un kur lai sāk meklēšanu par šo tematu, tāpēc apjautāšos šeit pat. man liekas, manā frendlistē noteikti ir kāds, kurš studē ārzemēs. es drīzumā arī pievienošos jūsu pulkam, vienīgi mani ļoti nomāc naudas jautājums. tad nu jautājums - kādi ir pros & cons studiju kredīta ņemšanai? un attiecīgi ja es ņemu kredītu, vai man to ir labāk darīt kādā LV bankā vai tur, uz vietas? (konkrēti Nīderlande) es apzinos, ka kredīti ir mūsdienu vergturība (ja tu nomirsti, kredīts pāriet taviem bērniem. wtf), bet pārējās opcijas ir a)prostitūcija, b)māmiņas pēdējo spēku izsūkšana, jo, pat ja es kardināli mainu savu dzīvesveidu (tb, atmetu smēķēšanu, neeju uz kino, ēdu tikai grūbas), neko baigi daudz neietaupīšu. vienvārdsakot, kredīts?p.s. es tikai pēdējās dienās sapratu, cik Pink Floyd dziesma Wish you were here ir brīnišķīga. no otras puses, labāk vēlāk nekā nekad, ja? |
2/24/10 07:55 pmcik atceros, gavēni tādā klasiskā kristietības izpratnē piedzīvoju tikai vienreiz, kad apzināti atteicos no dažādām sev pierastām lietām, tostarp gaļas, lai iegūtu garīgo skaidrību. man tomēr kaut kā vienmēr šāda pieeja ir likusies smieklīga, jo ne jau atteikšanās no fiziskām mantām, priekiem vai pieradumiem ir tas īstākais ceļš, bet gan garīgā atteikšanās no kaut kā. teiksim, es esmu apņēmusies mēģināt kļūt par labāku cilvēku, kas pamatā izpaustos kā labvēlīga attieksme pret tuvākajiem, it īpaši vecākiem, tātad es mēģinu atteikties no savas pretīgās puses. nevaru teikt, ka sanāk, bet es cenšos, vismaz periodiski. gavēnis ir arī šī laika izbaudīšana, apstāšanās konkrētajā brīdī, nevis nemitīga skraidīšana prātā šurpu turpu pa nenotikušām pagātnes ainām vai nākotnes fantāzijām, tā ir dzīvošana šeit un tagad, un vismaz man tas ir daudz grūtāk nekā atteikties no gaļas, kuru es kā students, lol, tik un tā maz lietoju, t.i., ēdu gandrīz tikai mājās. tā ir arī atteikšanās no sevis noniecināšanas, jo, noniecinot sevi, es taču noniecinu to, kas mani ir radījis. ir vieglāk slīgt sevis žēlošanā nekā kaut ko darīt, bet es tagad vēl vairāk kā iepriekš centīšos sevi pieņemt un darīt visu tagad, nevis atlikt uz vēlāku laiku, kad varbūt būšu skaistāka, tievāka un gudrāka. pēdējā laikā vēl arī gribas ļoti daudz ko burtiskā nozīmē izdzēst, ieskaitot cilvēkus no savas frendlistes vai dr.lv., bildes, mūziku un stāstus. gribas izmest ārā drēbes un izdalīt grāmatas, kuras tik un tā nekad nepārlasīšu, gribas attīrīties no nevajadzīgām mantiskām lietām. apmēram tā, kā filmā Up in the Air stāstīja Raiens, vienīgi citu iemeslu dēļ - nevis tāpēc, lai es nebūtu nevienam piesaistīta, bet lai justos brīvāk. un vēl ļoti visu laiku gribas priecāties un smieties, lai arī tas nesanāk nemaz tik bieži. gribas atteikties no savas depresijas, lai gan citādāka es drošvien nemācētu būt.gribu izmantot šo laiku sevis sakārtošanai. it's a long way, un es to apzināti daru laikam no kaut kāda aprīļa '09, bet vēl ir tik daudz ko darīt. |
2/20/10 07:16 pmja es nebūtu es, bet gan kāda lieta, es gribētu būt filmas rullis vai ksilofons. |
2/16/10 02:10 amziniet, reizēm ir tās filmas, kuras noskaties un nodomā pfff, varēju jau to laiku izmantot kaut kā citādāk, it kā nenožēlo, ka redzēji, bet likās, ka tīrs nekas īpašs, un tad pamazām, palēnām tās filmas iesēžas tevī, domās ik pa brīdim atgriezies pie kādas ainas vai kādas frāzes, un tā arī pēc tam vairs neaizmirsti. nesenākā filma, ar kuru tā gadījās, bija Up in the air, par kuru es jau kādas trīs nedēļas gribu ierakstīt @ bloknots un tā arī neesmu vēl saņēmusies, bet visspēcīgāk tā bija ar Roba - Grijē L'Eden et Apres, mani fascinē Alens Robs - Grijē, tiešām, mani vispār fascinē cilvēki, kuri spēj plūst savā daiļradē tā kā viņš - ārpus jebkāda veida loģikas robežām. un tajā filmā ir kāda aina, kuru vienmēr atceros, kad ir, lūk, tāda sajūta kā tagad. tie vairāki stilīgie un savstarpējās spēlītēs ieslīgušie studenti izklaidējās, spēlējot krievu ruleti, un tur bija kadrs ar meiteni, kurai priekšā stāvošais puisis, pacēlis augšā pistoli, izšauj un skaita viņas izredzes nomirt (Seši pret viens, pieci pret viens, četri pret viens, trīs pret viens, divi pret viens) un galu galā iešauj viņai galvā. pofig, kas notika tālāk, jo es tiešām neatceros, bet tā skaitīšana, tās izredzes nomirt - sasodīts, kāpēc man tas kadrs ir tik dziļi iesēdies galvā, it kā es pati kaut ko tādu būtu pieredzējusi? tāpat kā Palanjuka Cīņas klubā tajā vietā, kad Tailers ar Teicēju brauc mašīnā, Tailers iebrauc pretējā joslā, un Teicējs savā galvā skaita sekundes līdz sadursmei ar pretī braucošo smago mašīnu. un, lai cik daudz filmas un grāmatas es apgūtu, šīs divas ainas es aizmirst nevaru. liekas, manai terapeitei būtu ko teikt, huh.un tagad es atkal neeju gulēt, lai arī gribas. izspriedos ar sevi par to, ko lai raksta esejā par On the road, palaboju savu motivācijas vēstuli un aizsūtīju mācībspēkiem palabot, pārdzīvoju argumentētu strīdu pati ar sevi par to, cik reāla vispār ir mana tikšana tak jebkur, un uz šīs depresīvās nots (jo nospriedu, ka nekur netikšu) iešu tīrīt zobus un likties uz auss. es pēdējā laikā varu iemigt tikai uz vēdera, ķīmiķim savulaik mana guļampoza uz sāna likās mazliet komiska, un es vienmēr, domājot par guļampozām, atceros par viņu. some things may never change, un es esmu tik nožēlojama, vismaz šajā aspektā. nu labi, daudzos citos arī, bet šajā visvairāk. Agnese, pieaudz vienreiz. for your own sake, bļ*. |
2/9/10 05:21 pm - love is just a four-letter word?pabeidzu Giovanni's room, mīlestība ir viena bēdīga padarīšana. es negribu par to vairs daudz runāt, gana pļāpāts pie vīna glāzēm un šņabja pudelēm vairāk vai mazāk pustumšās un piesmakušās pagrabtelpās ar nebeidzamu cigarešu kaudzi priekšā, bet saprašanas tik un tā nav nekādas. Giovanni's room, tiesa, ir ne tik ļoti par mīlestību kā par egoistiskiem cilvēkiem, kuri savā neizlēmīgajā pašdestrukcijā aizdzen postā vēl citus, un tas gan ir kaut kas, ko labi saprotu/pieprotu. bet nu ko tur daudz, es gribu uzcept pankūkas un vismaz šodien vairs neprātot, pēc kāda principa lielais randoms izvēlas cilvēkus, kuros ir pašdestrukcijas tieksme, (and how exactly have I deserved becoming one of them.)You don't have a home until you leave it and then, when you have left it, you never can go back. period. |
1/10/10 12:30 amvienvārdsakot, man ir kārtējā krīzīte prātā un attiecībās ar citiem.kāds, tavuprāt, mīļo lasītāj, ir īsts draugs? tb, 1-2 pamatiezīmes, kas īsta drauga sugu atšķir no puspaziņu/pusdraudziņu/vienkārši badiju pulka |
12/25/09 01:44 pm - o' come all ye faithfulmāmiņa ir izdekorējusi kaktusu, koki ir tik skaisti apsniguši, man ir jauna mīļākā datorspēle, un vakarā brauks ciemos biedri, kas ir dikti jauki.![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} lauska te vakar rakstīja par dāvanām, un es laikam nekad to z-svētku apdāvināšanos neesmu līdz galam sapratusi. man arī tracina tie ķīnas un gerkena rūķi, kurus viens otram te spiežam rokās ar mīļiem vārdiem, tad jau labāk ir nedāvināt neko, vai ne, lai gan tas jau ir vieglākais dāvanu izvēlēšanās veids. māmiņa man vakar uzdāvināja zīda šalli vispār, draudziņ, ja kādreiz gribi man kaut ko uzdāvināt, bet nezini, ko - šalle ir viena no labākajām opcijām. lai arī man ir vismaz 40 dažādu krāsu, audumu un izmēru lakati, vēl viens nekad nenāks par sliktu, vai ne. man laikam vienkārši ne pārāk patīk mans kakls, lol. man vienmēr ir licies, ka meitenēm vispār ir vieglāk izvēlēties dāvanas - neviena taču neattieksies no jauniem karekļiem, auskariem un rokassprādzēm, bet puikām kaut ko sakarīgu atrast ir oi ku grūti. es negribu dāvināt izteikti praktiskas lietas, nu, tur kombainus, jaunas spēļu konsoles un slotaskātus, bet tos ķīnas rūķus un mūžīgās sveces arī negribas, un vispār, dāvanu atrašana ir māksla, kuru es vēl neesmu apguvusi. man vispār būtu jālasa ūberaizraujošā grāmata Politika un valoda, bet absolūti negribas. no otras puses, man neko negribas, tāpēc laikam vien jāsaņemas un jāmēģina izdarīt kaut kas produktīvs. |
12/14/09 12:20 pmdāvini svētkos mīlestību,tikai 10,99 Ls |
10/5/09 11:34 pmattendre eternellement_( un man tik ļoti patīk šī dzejoļa ritms ) |
9/29/09 04:44 pmzvanīja satrauktā māmiņa un prasīja, vai mums nav auksti, jo šeit ir fuckin auksti auksti auksti, bet kaut kādas dievu labvēlības vārdā mūsu logi ir saules pusē, tāpēc istabā ir silti. tas gan nemaina to, ka pašsajūta ir ap nulli un so far foršākais nedēļas notikums bija tas, kā mēs ar Ievu šorīt spontāni nobastojām latviešu valodu. sajūta kā konstantās paģirās, visu laiku dzeru tējiņas un sulas, un random citus šķidrumus, un ieva apgalvo, ka es esot notievējusi, lai gan man pašai liekas, ka ar katru dienu arvien vairāk sāku līdzināties zilonim.visu laiku prātoju par komunikāciju un tādām figņām, par to, kāpēc man vislaik liekas, ka es kaut ko daru nepareizi, un beidzot ir kaut kas, uz ko man pašai nav atbildes. jūtos resna, neglīta un nemīlama, et c'est tout. gribētos vismaz daudz lasīt, bet liekas, ka pēc liceja uzspiestā intelektuālisma vienīgais, ko gribu, ir notrulināties un nedomāt nekam līdzi. |
6/6/09 12:40 pmja godīgi, man liekas, man vajadzēja piedzimt kā vīrietim. tad es varētu dienām ilgi neko nedarīt, tikai kasīt kuli (lol, mans mīļākais izteiciens ever), dienām ilgi nezvanīt, lai arī it kā apsolīju, un tikai dzert, un neviens man to nepārmestu.bet nē, tā vietā man ir jāienēsā jaunās augstpapēdenes (lol, es esmu 177 cm gara, i was not meant for high heels - plauktus varu aizsniegt pati) un jācīnās ar tehniskām lietām, par kurām es neko daudz nesaprotu, jo bērnībā man neviens neļāva spēlēties ar lietu izjaukšanu un kopā salikšanu (it sevišķi pēc tam, kad es biju izjaukusi kādu 5. kopā-vairs-nesaliekamo lietu) |
4/19/09 05:04 pmpiektdien naktī viņi esot pie mūsu istabas durvīm čukstējuši kaut ko par manu sirdsapziņu un tās aicinājumu, bet es biju tik ļoti nogurusi, ka savas sirdsapziņas balsij neatsaucos. pilnīgi izvēdināta galva (tīri burtiski, tas jūras vējš ir kaut kas varens), sarunas uz būdas jumta jūras krastā nakts vidū par manjakiem, šausmu sapņiem un idejām, kā būtu pazust laivā jūras vidū, ļoti daudz smieklu, un es nemaz neīgņojos. es neatceros, kad pēdējo reizi biju jutusies tik ļoti īstajā vietā un laikā.bet vispār mani tracina šitie lēnie pavasari. saule un vējš, saule un nenormāli auksts vējš, un nekā cita piedāvājumā šeit nav. |
4/9/09 03:38 pmir daudz lietu, kuras es vienkārši nevaru saprast, un šo nesaprotamo lietu/parādību/notikumu/etc saraksts ar katru dienu paliek arvien garāks. šodien beidzot pierunāju mammu izmest dažus apavu pārus, viņai ļoti nepatīk mest lietas ārā, turpretī man lietu izmešana sagādā milzīgu prieku. kārtojot tās visas apavu kaudzes, nekādīgi nevarēju saprast, kāpēc man, meitenei ar garumu 1,75m+ (es tiešām īsti neatceros, cik tur bija), ir tik daudz augstpapēžu apavu, ja reiz es jau tā esmu garāka par lielu daļu puiku, un būt garākai par vīriešiem man riebjas. vēl es arī nesaprotu, kāpēc tā visa K. padarīšana manī rada tik pārpasaulīgas skumjas un apātiju, un vēlmi mesties Daugavā, kā arī to, kāpēc cilvēki in general ir tādi kretīni. un vēl es nesaprotu, kādus apavus šādos laikapstākļos vajadzētu vilkt. (kedas, protams, is always a do, bet es esmu svārku meitene, un kedas+svārki = don't, runājot glamour terminoloģijā)un vēl es vakar uztaisīju ļoti skaistu pleilisti savām vēlajām naktīm. songs for the sleepless. |
4/4/09 06:13 pmvisu dienu kaut ko kārtoju, beržu un pulēju, beidzot ķēros klāt istabas tumšajiem kaktiem - vietām, kur visu parasti vienkārši sagrūžu, lai nav ilgi jāķēpājas. un še tev, izrādās, šo padsmit gadu laikā esmu ap sevi savākusi nenormālu krāmu kaudzi. sprādzes, kuras es vairs nevaru ielikt matos vienkārši tāpēc, ka matu nav, lērums nagu laku stulbās krāsās, tostarp kliedzoši rozā, ģitāras skaņotājs no tā laika, kad es vēl ticēju Kurmja pareģojumam, ka no manis sanāks mūziķis (dārgā frendliste, par šokolādes tāfeli šo lietu labprāt kādam no jums atdotu, man nepatīk, ja pie manis bezjēdzīgi dirn lietas, kas citu rokās var būt noderīgas), plāksteru rullītis, ko viņš man iedeva toreiz, vasarā, kad man bija noberztas kājas un tik bezjēdzīgi lija, mīkstās mantiņas, ko man sadāvināja brālis, Ieva un vēlreiz brālis, papīra rozes, kas bija dāvana no līgas kaut kādā dzimšanas dienā, brāļa sievas dāvinātās somas, kuras es nenēsāju, jo es vienkārši nenēsāju tāda veida somas (nu tiešām, kā gan pie plandošiem svārkiem var pievilkt tādas rokassomiņas?), lērums milzīgu vārdnīcu and so on.sasodīts, ko lai es daru ar šo krāmu kaudzi? un kā es vispār nonācu tik tālu, ka dzīvoju starp lietām, kuras ap sevi nes tik daudz mirušu atmiņu? |
1/24/09 06:05 pmman ir kārtējā dilemma. es esmu pilnīgs čaiņiks datorziņā, ārpus ikdienišķām rakstu vajadzībām, filmām, mūzikas un interneta mani nekas daudz datorā nesaista. so kas tādam čaiņikam ir labāk: windows vista vai linux? |
1/9/09 05:20 pmlielākoties cilvēki iesaka 'skatīties' un 'meklēt informāciju', ja tu neesi diezko izlēmis par saviem tālākiem plāniem, bet tieši tā buršanās cauri tūkstošiem mājaslapu ir tik nenormāli nomācoša.mani vispār tracina tas, ka lielākā daļa mūsdienu profesiju ir pilnīgi bezjēdzīgas, piemēram, kāda ir nagu dizaina speciālista nozīme uz evolūcijas fona? viss, ko es gribu, ir justies derīga, kaut kam vajadzīga, tāpēc man liekas, ka galu galā es attapšos slimnīcā strādājot par sanitāru vai uz ielas, slaukot zemi. vismaz tur tu varētu justies kaut kam vajadzīgs, derīgs, kaut kādā veidā atpelnījis savu bezjēdzīgo eksistenci, palīdzot citiem. ak, Dievs, tu taču nebiji domājis pasauli izveidot par tik sarežģītu vietu, vai ne? |
11/24/08 05:23 pm - oficiāli vecmeitu pulkā varu tikt ieskaitīta tikai pēc 30 gadu vecumacilvēkus esmu sākusi saukt tikai par mīļumiņiem, man ir parādījusies nepārvarama vajadzība sarunbiedram ik pa brīdim piebakstīt, uzsist uz pleca, noglaudīt galvu, piekārtot žaketi vai jebkādā citā veidā izrādīt savas mātišķās rūpes, un mani biedē doma par to, kas būs tālāk. Ziemassvētkos, liekas, es visiem pēc kārtas sākšu dāvināt pašas cepto citronpīrāgu īpašajā vecmammas gaumē, no uzrunas mīļumiņ būšu pārgājusi uz sirsniņ, krāsošu rozā lūpas, lietošu drausmīgi saldas smaržas un sarunbiedram ķeršos pie elkoņa, kuru īpaši svarīgajos sava stāstījuma brīžos dramatiski kratīšu un raustīšu.ja šitā turpināsies, līdz 24 gadu vecumam būšu kļuvusi par absolūti neciešamu cilvēku. |
Powered by Sviesta Ciba