ziniet, reizēm ir tās filmas, kuras noskaties un nodomā pfff, varēju jau to laiku izmantot kaut kā citādāk, it kā nenožēlo, ka redzēji, bet likās, ka tīrs nekas īpašs, un tad pamazām, palēnām tās filmas iesēžas tevī, domās ik pa brīdim atgriezies pie kādas ainas vai kādas frāzes, un tā arī pēc tam vairs neaizmirsti. nesenākā filma, ar kuru tā gadījās, bija Up in the air, par kuru es jau kādas trīs nedēļas gribu ierakstīt @ bloknots un tā arī neesmu vēl saņēmusies, bet visspēcīgāk tā bija ar Roba - Grijē L'Eden et Apres, mani fascinē Alens Robs - Grijē, tiešām, mani vispār fascinē cilvēki, kuri spēj plūst savā daiļradē tā kā viņš - ārpus jebkāda veida loģikas robežām. un tajā filmā ir kāda aina, kuru vienmēr atceros, kad ir, lūk, tāda sajūta kā tagad. tie vairāki stilīgie un savstarpējās spēlītēs ieslīgušie studenti izklaidējās, spēlējot krievu ruleti, un tur bija kadrs ar meiteni, kurai priekšā stāvošais puisis, pacēlis augšā pistoli, izšauj un skaita viņas izredzes nomirt (Seši pret viens, pieci pret viens, četri pret viens, trīs pret viens, divi pret viens) un galu galā iešauj viņai galvā. pofig, kas notika tālāk, jo es tiešām neatceros, bet tā skaitīšana, tās izredzes nomirt - sasodīts, kāpēc man tas kadrs ir tik dziļi iesēdies galvā, it kā es pati kaut ko tādu būtu pieredzējusi? tāpat kā Palanjuka Cīņas klubā tajā vietā, kad Tailers ar Teicēju brauc mašīnā, Tailers iebrauc pretējā joslā, un Teicējs savā galvā skaita sekundes līdz sadursmei ar pretī braucošo smago mašīnu. un, lai cik daudz filmas un grāmatas es apgūtu, šīs divas ainas es aizmirst nevaru. liekas, manai terapeitei būtu ko teikt, huh.

un tagad es atkal neeju gulēt, lai arī gribas. izspriedos ar sevi par to, ko lai raksta esejā par On the road, palaboju savu motivācijas vēstuli un aizsūtīju mācībspēkiem palabot, pārdzīvoju argumentētu strīdu pati ar sevi par to, cik reāla vispār ir mana tikšana tak jebkur, un uz šīs depresīvās nots (jo nospriedu, ka nekur netikšu) iešu tīrīt zobus un likties uz auss. es pēdējā laikā varu iemigt tikai uz vēdera, ķīmiķim savulaik mana guļampoza uz sāna likās mazliet komiska, un es vienmēr, domājot par guļampozām, atceros par viņu. some things may never change, un es esmu tik nožēlojama, vismaz šajā aspektā. nu labi, daudzos citos arī, bet šajā visvairāk. Agnese, pieaudz vienreiz. for your own sake, bļ*.