piektdien naktī viņi esot pie mūsu istabas durvīm čukstējuši kaut ko par manu sirdsapziņu un tās aicinājumu, bet es biju tik ļoti nogurusi, ka savas sirdsapziņas balsij neatsaucos. pilnīgi izvēdināta galva (tīri burtiski, tas jūras vējš ir kaut kas varens), sarunas uz būdas jumta jūras krastā nakts vidū par manjakiem, šausmu sapņiem un idejām, kā būtu pazust laivā jūras vidū, ļoti daudz smieklu, un es nemaz neīgņojos. es neatceros, kad pēdējo reizi biju jutusies tik ļoti īstajā vietā un laikā.

bet vispār mani tracina šitie lēnie pavasari. saule un vējš, saule un nenormāli auksts vējš, un nekā cita piedāvājumā šeit nav.