4/4/09 06:13 pmvisu dienu kaut ko kārtoju, beržu un pulēju, beidzot ķēros klāt istabas tumšajiem kaktiem - vietām, kur visu parasti vienkārši sagrūžu, lai nav ilgi jāķēpājas. un še tev, izrādās, šo padsmit gadu laikā esmu ap sevi savākusi nenormālu krāmu kaudzi. sprādzes, kuras es vairs nevaru ielikt matos vienkārši tāpēc, ka matu nav, lērums nagu laku stulbās krāsās, tostarp kliedzoši rozā, ģitāras skaņotājs no tā laika, kad es vēl ticēju Kurmja pareģojumam, ka no manis sanāks mūziķis (dārgā frendliste, par šokolādes tāfeli šo lietu labprāt kādam no jums atdotu, man nepatīk, ja pie manis bezjēdzīgi dirn lietas, kas citu rokās var būt noderīgas), plāksteru rullītis, ko viņš man iedeva toreiz, vasarā, kad man bija noberztas kājas un tik bezjēdzīgi lija, mīkstās mantiņas, ko man sadāvināja brālis, Ieva un vēlreiz brālis, papīra rozes, kas bija dāvana no līgas kaut kādā dzimšanas dienā, brāļa sievas dāvinātās somas, kuras es nenēsāju, jo es vienkārši nenēsāju tāda veida somas (nu tiešām, kā gan pie plandošiem svārkiem var pievilkt tādas rokassomiņas?), lērums milzīgu vārdnīcu and so on.sasodīts, ko lai es daru ar šo krāmu kaudzi? un kā es vispār nonācu tik tālu, ka dzīvoju starp lietām, kuras ap sevi nes tik daudz mirušu atmiņu? |
running to stand still
there must be a light that never goes out
3/29/09 05:01 pmvispār jau man patīk ballēties, vismaz līdz šim man tā šķita, bet pēc šīs nedēļas nogales par to sāku šaubīties. es nespēju sevi piespiest iesaistīties neko nepasakošās sarunās, es nemāku foršos jokus un uzmundrinošos trikus, un, kas ir pats apgrūtinošākais, man nemaz nav vēlmes komunicēt ar visiem tiem cilvēkiem, kuri pat nezina manu vārdu, bet viņiem jau ir gatavs viedoklis par mani. un kopš es secināju, ka vienīgais alkohols, no kura man nepaliek nelabi, ir absints, baļļukos parasti aprobežojos ar vienu vai divām glāzēm šampja, un tas jau nav nekāds komunikācijas veicinātājs. ja es vismaz varētu kārtīgi pieļurbāties, es pieļauju, man visi tie cilvēki, visas javkās meitenītes un smukie puisīši liktos foršākie cilvēki, kurus jebkad esmu satikusi, bet nu kas nav, tas nav, un bez alkohola aizsega cilvēki lielākoties izskatās skumji. vispār es tā padomāju, kad bija pēdējā reize, kad kādā baļļukā jutos tiešām labi un iederīgi, un - kāds pārsteigums - tas ir bijis visnotaļ reti. toreiz, rudenī, kad pie viņiem Dzegužkalnā bija baļļuks, tad vēl kaut kad pirms gada, kad vēl ķīmiķis bija LV un mēs visi svinējām Ziemassvētkus, un toreiz, kad pie mums dzīvoja franču meitene Monika un mēs gājām ballēties ar viņas kolēģiem no CCF pļavā pretī Maritim hotel. gan jau ir bijuši vēl daži tiešām jauki baļļuki, bet pārsvarā.. well, pārsvarā tā ir tikai nožēlojama mēģināšana aizmirsties. un pēc tādiem vakariem nākamajā rītā pamosties un domā, diez, es vienīgā tā jūtos vai tomēr citiem arī ir līdzīgi, vienīgi viņi tam tiek pāri.vakar nonācām pie secinājuma, ka dzīvi pārlaist palīdz vienīgi kultūra un alkohols - abos var veiksmīgi aizmirsties, tikai tagad, kā izrādās, viens no mierinājumiem man ir atņemts, un viss, kas man paliek, ir kino un grāmatas. |
2/7/09 07:32 pm - forget-me-notmēs vakar dzērām vīnu un grimām sentimentālās atmiņās, pieaugšanas laiks ir vienkārši maģisks. laiks, kad esi 14, 15 gadus vecs, ir fantastisks - pilna galva ideju, sapņu un gaisa piļu, un ticība, ka tas viss kādreiz arī notiks. atcerējos, kā mēs ar R. otrdienu vakaros, kad LNT rādīja visādas skaistas filmiņas, sarunājām skatīties un nākamajā dienā salīdzinājām iespaidus. tā sajūta vispār bija fantastiska, tas bija laiks, kad es nevarēju gulēt, iemigt, man bija nenormāli bail no miega un nakts kā tādas, un apziņa, ka cik tur tos km tālāk R. arī neguļ un skatās to pašu filmu, ko es, bija mierinoša. fantastiska.bet vispār es šodien noskatījos filmu Cīrulīši un izbesījos par latviešu aktieriem, tas taču ir kaut kas šausmīgs, un vārds teatrāls tikai mazliet ilustrē to aktiermākslas galveno problēmu. vispār jau šodien viss ir tiešām burvīgi. man vienmēr ir patikušas sestdienas |
1/31/09 05:43 pmes esmu haosa iemiesojums, šodien mēģināju ieviest kaut kādu kārtību visās atvilktnēs, kas līdz augšai aizbāztas ar dažādu cilvēku rakstiem par vēstures tēmām, pašas piezīmēm un visādiem citu rakstu darbiem. svarīgākais un skumjākais secinājums - man nav gandrīz nekādu skaistu atmiņu no pamatskolas. skaisti un forši ir tas, ko mēs darījām ārpus skolas, bet visas skolas lietas tiešām bija šausmīgas. 8. un 9. klasē, liekas, es vispār atmetu gulēšanu, bija nenormāli daudz jāmācās un cilvēki apkārt bija tiešām stulbi. nē, pat ne stulbi, bet pavisam, pavisam aprobežoti.nomācošs laiks, ļoti, ļoti nomācošs. |
Powered by Sviesta Ciba