visu dienu kaut ko kārtoju, beržu un pulēju, beidzot ķēros klāt istabas tumšajiem kaktiem - vietām, kur visu parasti vienkārši sagrūžu, lai nav ilgi jāķēpājas. un še tev, izrādās, šo padsmit gadu laikā esmu ap sevi savākusi nenormālu krāmu kaudzi. sprādzes, kuras es vairs nevaru ielikt matos vienkārši tāpēc, ka matu nav, lērums nagu laku stulbās krāsās, tostarp kliedzoši rozā, ģitāras skaņotājs no tā laika, kad es vēl ticēju Kurmja pareģojumam, ka no manis sanāks mūziķis (dārgā frendliste, par šokolādes tāfeli šo lietu labprāt kādam no jums atdotu, man nepatīk, ja pie manis bezjēdzīgi dirn lietas, kas citu rokās var būt noderīgas), plāksteru rullītis, ko viņš man iedeva toreiz, vasarā, kad man bija noberztas kājas un tik bezjēdzīgi lija, mīkstās mantiņas, ko man sadāvināja brālis, Ieva un vēlreiz brālis, papīra rozes, kas bija dāvana no līgas kaut kādā dzimšanas dienā, brāļa sievas dāvinātās somas, kuras es nenēsāju, jo es vienkārši nenēsāju tāda veida somas (nu tiešām, kā gan pie plandošiem svārkiem var pievilkt tādas rokassomiņas?), lērums milzīgu vārdnīcu and so on.

sasodīts, ko lai es daru ar šo krāmu kaudzi? un kā es vispār nonācu tik tālu, ka dzīvoju starp lietām, kuras ap sevi nes tik daudz mirušu atmiņu?