maga [entries|archive|friends|userinfo]
maga

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

01.07. Omalo - Pirikiti kalnu grēda. 1. diena [Jul. 16th, 2017|04:18 pm]
[Tags|, ]

Sestdienas rītā pamostamies mākonī. Tie jau iepriekšējā vakarā kā aitiņas dzenājās pa ieleju turpat acu augstumā, taču šorīt aiz loga ir piena balts. Brokastis ir tikpat bagātīgas kā vakariņas – tikko cepts, karsts hačapuri, pankūkas, salāti, marinējumi. Ēdam, cik lien, un salvetēs ievīstām līdzi pusdienu tiesu. Iepriekšējā vakarā mūsu mazajam tulkam apvaicājāmies, vai viņš nezina, kur var nopirkt nedaudz čačas – tradicionālo brendija tipa dzērienu, gribam paņemt līdzi pārgājienā. "Ok," lakoniski nosaka puika un prom ir. Šorīt galda vidū stāv Borjomi pudele līdz pusei pilna ar čaču.

Dodamies ceļā ap astoņiem. Pamazām izkāpjam no mākoņa, aiz kura paveras koši zilas debesis. Baiļojos, kā būs kāpt augšā kalnā ar pamatīgi piebāzto mugursomu, jo sākumā ir visai apjomīgs pacēlums, taču nav tik traki, un drīz nonākam ziediem noklātā ielejā. Iesākumā sastopam vēl dažus ceļotājus, taču viņi nogriežas uz populārāko maršrutu otrpus upei cauri ciematiem. Mums savukārt šodien plānots uzkāpt līdz gandrīz 3000 metriem, kas sola elpu aizgrābjošus skatus, un pēc tam atkal kādus 800 metrus lejup. Vienā brīdī taka sadalās - spriežot pēc kartes, varam vai nu uzreiz kāpt augšā, vai arī - sākumā iet cauri mežam, un vēlāk abas takas savienosies. Tā kā tuvojas pusdienlaiks un pie debesīm ir vien daži mākonīši, izlemjam doties cauri mežam. Sākumā taka ir labi pamanāma, jūsmojam par rododendriem, taču pēc laika arvien biežāk gadās aizauguši posmi, jābrien cauri usnēm un nātrēm. Labi, ka S. iet pirmais, jo es noteikti nepamanītu arī čūskulēnu, kas nemaz nesteidzas pazust. Taču skats uz sniegotajām virsotnēm, ciematiņiem tālumā ar viduslaiku torņiem un Alzani upi, kas līkumo dziļi lejā, ir patiešām iespaidīgs. Tā turpinās vairākas stundas līdz pēc strautiņa, brīdī, kad būtu jāsākas visai stāvam kāpienam kalnā – metriem 400-500 pa diviem kilometriem, taka pazūd. Pakāpjamies nedaudz augstāk, cerot, ka pēc brīža, tāpat kā iepriekš, to atradīsim, taču nekā. Turpinām līst pa stāvo nogāzi augšup, vadoties pēc loģikas, ka kaut kur jābūt otrajai, paralēlajai takai. Pēc kādas stundas man sāk uzdot nervi un no uztraukuma nāk raudiens. Esam vieni paši, apmaldījušies, nāk vakars, kāpienam neredzas gals, nav spēka. S. reaģē uz situāciju, ik pa brīdim sakot, ka varbūt jāiet atpakaļ. Tas gan ir pēdējais, ko man gribētos darīt, jo, pirmkārt, nozīmētu padošanos, taču arī zaudētu dienu un galu galā - šļūkšanu uz leju pa visai stāvu nogāzi, uz kuru man ne pārāk patīk atskatīties pār plecu. Tek sviedri, brīžam rāpjos uz visām četrām pa rododendru lauku, kuru skaistumu man apjūsmot vairs gan nav spēka, taču tie izrādās sīksti un atsperīgi un lieti noder, lai nenoripotu lejā. Ik pa rādās, ka nedaudz augstāk redzama kāda taka, taču kalni ir mānīgi.

Nezinu, cik ilgi tā rāpāmies, taču šķita ka mūžīgi, droši vien, stundas divas vai augstākais - trīs. Lai arī plānots nakšņot pusceļā lejupkāpienā uz Parsmu, ejot jau pašā augšā pa saules izdedzināto pļavu ar sniegotām virsotnēm abās pamalēs, saprotu, spēka maz un mutē kāpj nelabums. Lai arī kādu mirkli to ignorēju, šāda ķermeņa reakcija man sāk šķist nedaudz uztraucoša, noguļos zemē un saprotu, ka tālāk iet man vairs nav spēka. Ir ap pusseptiņiem vakarā un nolemjam celt telti turpat, paejot nedaudz lejāk un lūdzoties, lai šonakt nebūtu negaisa - esam pārāk atklātā vietā, pārāk augstu, gandrīz 3000 m. S. sāk likt kopā telti, un atklājas, ka neveiksmes turpinās - augšējā un apakšējā telts mums izīrēta no dažādiem komplektiem un nesaskan ar instrukciju. S. nikni lamājas un izmēģina visādus variantus turpu šurpu. Beigās kaut kā uzslejam, taču telti nevar nostiept, un skaidrs, ka lietus gadījumā mums labi neklāsies. Kamēr S. ārdās, pamazām man paliek vēsi, līdz sāk kratīt drebuļi. Savelku visas drēbes, termoveļu un virsjaku ieskaitot, un vēl ielienu guļammaisā, taču nekas nelīdz. Sajūta tāda, ka ķermenis ir pārstājis izdalīt siltumu un vairs nespēj sevi sasildīt. Esam arī pieļāvuši muļķību, pēdējā strautiņā neuzpildot ūdens pudeli, jo negribējām stiept augšā liekus gramus un cerējām, ka paspēsim nonākt līdz nākamajam ūdenim, un mums uz abiem ir viens litrs. S. ierosina uzvārīt veco sniegu. Ar pirmo porciju pārlejam sauso kartupeļu biezputru un ātri noēdam, pēc tam sākam karsēt nākamo priekš tējas. Taču noņemot vāciņu, redzams, ka ūdens ir pilns ar kaut ko baltu un garenu, kas, uzmanīgāk ieskatoties, izrādās tārpi! Nolemjam pagaidām iztikt bez tējas. Man joprojām nekļūst siltāk, tāpēc apguļamies zem viena guļammaisa. It kā jau nebūtu gana, pēc brīža saprotu, ka, lai arī guļu pavisam mierīgi, elpoju kā pēc kāpiena 10 stāvā. (Salīdzinājumam ir vien metaforiska nozīme, jo TĀ es tagad neelpoju arī pēc kāpiena 9. stāvā – mums jau nedēļu ir saplīsis lifts.) Pamazām sāku sasilt un apceru, vai ir iespējams nosmakt miegā no gaisa trūkuma. Nakts šķiet bezgala gara, iemiegu tikai uz īsiem brīžiem. S. naktī vēl mani modina, lūdzot, vai nevar izdzert atlkušo ūdeni, viņš no rīta izfiltrēšot tārpus. "Labi, labi," es nopūšos.
Link4 comments|Leave a comment

30.06. Tblisi - Omalo. Ceļā [Jul. 12th, 2017|05:10 pm]
[Tags|, ]

Lai arī pēc deguna nepateiksi, mēs ar S. atšķiramies ar to, ka S. ir ļoti atbildīgs, cenšas pienācīgi sagatavoties un baiļojas par visām iespējamajām nelaimēm, kamēr es visai vieglprātīgi vados pēc principa, ka tik jādara un problēmas jārisina, kad tās ir pienākušas, un gan jau viss būs labi. Jau pagājušogad, dodoties uz Gruziju, man nācās S. cītīgi pierunāt braukt uz tās kalnu reģionu Svanetiju, jo viņš bažījās, ko mēs tur bez teltīm darīsim. Taču izrādījās, ka Svanetijas galvaspilsēta Mestija ir tūristu biezi apdzīvota pilsētiņa ar viesu mājām, veikaliem, vairākiem restorāniem un pat bankomātu. Toreiz izgājām vairākos vienas dienas pārgājienos un sākām domāt, ka nākamreiz Gruzijā varētu atgriezties ar telti un doties uz grūtāk pieejamo Tušetiju. Sacīts - darīts. Pieredzes pārgājienā pa kalniem - nekādas. Ekipējuma - arī. Naudas arī ne tik daudz, kā gribētos, taču uz ātru roku iepērkam dažas, kā mums šķiet, nepieciešamākās lietas, paskatāmies internetos videopamācības, nolādējam padomju militāro karti, palasām, ko darīt, ja uzskrien virsū lācim, un maršrutu aprakstus, un sākam kravāt mugursomas.

Tušetija ir nošķirts kalnu reģions Kaukāzā, Gruzijas ziemeļaustrumos, kas robežojas ar Čečeniju un Dagestānu. Vienīgais ceļš uz to ved caur Albano kalnu pāreju (2900m) un ir izbraucams tikai ar džipu un pat ar to - vien četrus mēnešus gadā, no jūnija sākuma līdz septembra beigām. Nekāds sabiedriskais transports uz turieni, protams, neved. Pārgājienu maršruti tiek piedāvāti vairāki, taču es, pats par sevi saprotams, izvēlos visgrūtāko - 5 dienas garo Omalo - Šatili, kas no Tušetijas ved uz Khevsureti reģionu pār 3400 m augsto Atsunta kalnu pāreju. S. nav sajūsmā par šo ideju un cenšas mani pārliecināt, ka neesam gatavi šādam gājienam, somas par mazu, man nav piemērotu apavu, ar sportu nenodarbojamies utt. utt., taču izvairāmies no tālākiem strīdiem, atliekot šī jautājuma izlemšanu uz vēlāku laiku. Tbilisi uzzinām, ka pāreja dēļ vēlās vasaras vēl joprojām ir tūristiem slēgta. Es esmu klusi pārliecināta, ka kuru katru dienu tā atvērsies. Lai nu kā, Tbilisi noīrējam telti un portatīvu plītiņu, iegādājamies gāzes balonu un karti un uzklausām pamācības, kā tikt galā ar nikniem suņiem - proti, 1.) apiet lopu barus, ko viņi sargā. 2.) tēlot, ka met uz viņiem akmeņus. 3.) mest akmeņus viņu virzienā, bet, ja klūp virsū, tad 4.) patiešām mest akmeņus virsū. Didube tirgus jūklī nopērkam saliekamo nazi un kausiņu ūdens vārīšanai, sapērkam sausās zupas, liellopu gaļas konservus un snikera batoniņus, piestūķējam savas nelielās somas (35l un 45l +10) līdz augšai un piektdienas rītā liekam plecos.

Lonely Planet saka, ka vispirms no Tblisi ar maršrutku jātiek uz Alvani ciematu, kur savukārt jāīrē džips, kas aizvedīs uz Omalo, Tušetijas galveno ciematu. Līdz maršrutkai tā arī netiekam, jo S. ļaujas pierunāties mašīnas šoferim. Padārgajiem takšiem gan atsakām, taču mūs "savāc" gruzīns Siso, kurš, izskatās, ar draugiem vai ģimeni, dodas tai pašā virzienā, un par 10 lari katram (3,66 EUR) piesola aizvest arī mūs. Pa ceļam mūs apstādina ceļu policija un izrādās, ka Siso asinīs ir 0,6 promiles. Kādu brīdi pavadām neziņā sēžot mašīnā, gaidot, kamēr viņi gruzīniski izskaidrojas, tad pie stūres sēžas viens no pasažieriem, bet Siso ieveļas aizmugurējā sēdeklī, paziņojot, ka viņam atņemtas tiesības. Mēs piestājam pie vietējā veikala, Siso nopērk litrīgo alu un sakot, ka, ko nu vairs zaudēt, sāk tu tukšot. "Ko visi tādā sliktā noskaņojumā? Priecājamies! Man vēl ir krievu tiesības, ha haaa," viņš nosmej. Pie Telavi pilsētas Siso, iztriecis alus pudeli līdz galam, apmainās vietām ar draugu un atkal sēžas pie stūres. Es nervozi glūnu uz spidometra sadaļu un apceru, vai šai braucienā man nevarētu parādīties pirmie sirmie mati, kamēr Siso, joņojot pāri 100 km stundā un apdzenot citus braucējus, aizved mūs līdz Alvani ciematam. Tur viņš mums sarunā šoferi līdz Omalo, solot "pa draugam" lētāku cenu. Izrādās gan, ka viņš mūs šmauc, jo esam lasījuši, ka var arī lētāk, bet negribam ķīvēties par tiem dažiem eiro, un piekrītam maksāt katrs 70 lari un sagaidīt vēl divus pasažierus. (Lonely Planet sola 150 - 250 lari visiem kopā). Pārējie pasažieri ir vietējie, kā dēļ droši vien arī tikām pie augstākas cenas.

Celš no Alvani līdz Omalo ir ticis pagodināts ar viena no pasaules bīstamākajiem ceļiem titulu. Ar bažām gaidu, kas nu būs, taču mūsu jaunais šoferis izrādās Siso pretstats. 70 km braucam 4, 5 stundas, viņš gandrīz nerunā un uzmanīgi manevrē caur upītēm pa serpentīnu. Ar mums kopā brauc Lamsira, viesnīcas īpašniece Tušetijā, kura nedaudz runā krieviski. Viņa stāsta, ka kā maza meitene nodzīvojusi Tušetijā arī dažas ziemas, taču pēc tam ziemās ģimene pārcēlusies uz Alvani, bet vasarās uz kalniem dzinuši zirgus. Viņas vecmāmiņa un vectētiņš nodzīvojuši pāri par 100 gadiem, bez neviena izkrituša zoba. Nav bijis saldumu. "Grūti, grūti," viņa vairākas reizes nopūšas. "Vajag jaunu ceļu." Pirms pāris nedēļām esot bijis zemes nogruvums, kas izveidojis jaunu ezeru, nav bijis iespējams izbraukt. Koki paliek tālu lejā, zaļumu nomaina pelēcīgas klintis un iebraucam mākonī. Sāk līņāt. Pēc pārejas pasaule šķiet noreducēta vien uz dažām krāsām - melnas, baltas un zaļas. Tušetija sagaida nemīlīgi skarba, taču majestātiski skaista. Lamsiras viesnīca atrodas gabaliņu pirms Omalo, augstāk kalnos. Viņa nosmej, ka Omalo Tušetijai esot tas pats, kas Kahetija (vīna reģions) Gruzijai. Lamsira grib mūs pacienāt ar kafiju, taču šoferis ir nevaļīgs un saka, ka viņam šodien vēl jāpaspēj tikt atpakaļ. Pamalē sāk zibeņot.

Omalo nav nekāda Svanetija. Te ir māju puduris, dubļi līdz potītēm un govju mēsli, vien neliels bariņš tūristu. Elektrības nav, izslēgta dēļ vētras. Viesu nama saimniece nerunā ne krieviski, ne angliski, taču palīgos nāk mazdēls, kurš tulka pienākumus pilda svinīgā nopietnībā. Mums tiek uzklāts dāsns vakariņu galds ar vietējo vīnu. Arī šeit saka, ka Atsunta pāreja vēl ir slēgta. Nolemjam, ka tādā gadījumā iesim apli gar upi, beigās atgriežoties atpakaļ Omalo, un dodamies gulēt laicīgi, apņēmības pilni mosties sešos no rīta.
Link9 comments|Leave a comment

[Jul. 11th, 2017|09:57 pm]
Esam atgriezušies no trakākajām, pārsteidzošākajām, skaistākajām brīvdienām! 5 dienās noieti vairāk nekā 70 km pa kalniem, vienreiz līdz pilnīgam spēku izsīkumam, skaitīti soļi un mierināta elpa, pāriets pāri 3400 kalnu pārejai, kur degungalā jau sniegotas smailes, un ledusaukstām upēm, kas rauj pamatu ārā no kājām, naktī raudzījušies uz zibeņošanu visapkārt, bez interneta, bez zonas, dēļ vētrām uz vairākām dienām iestrēguši kalnu ciematiņā, aizskalots ceļš mājup, izglābti ar helikopteru. Turpinājums sekos, jo ļoti gribas šo visu pierakstīt. Šovakar melanholisks noskaņojums.
Link3 comments|Leave a comment

[May. 22nd, 2017|09:26 pm]
Nikto sestdien bija ļoti, ļoti labs koncerts, man šķiet. Pēc tam sagaidījām saullēktu.
Link1 comment|Leave a comment

[May. 7th, 2017|02:03 am]
Kā man patīk vīrieši, kuri atnāk un saka - visu uztaisīsim, no darba brīvajā laikā, plauktiņus tātad 80 grādu leņkī aptuveni, 2 centimetru maliņu, kājiņas, uz kurām viss turēsies, grāmatplauktu pēc mākslinieku skices, un paļāvībā noplok sirdī viss nemiers par izstādes iekārtošanu. Un vēl es, protams, laikmetīgajā mākslā esmu pusanalfabēte, neskatoties uz manu darbavietu, bet man tiešām ir apnikušas tās krāsainās trubas, izlocītas pa galeriju telpām, un krāsaini ģeometriskie plankumi, kas plūst pa grīdām.
LinkLeave a comment

[May. 1st, 2017|12:32 pm]
Abrīnojami mierīgi esmu uztvērusi to, ka šorīt nolidināju savu makbuku uz grīdas un galarezultātā dabūju ekrānu ar visādām krāsainām strīpiņām. Pats dators strādā. Un pat neparaudāju. Varbūt raudāšu servisā, kad vajadzēs atdot visu mēneša algu. Varbūt pusotras darba slodzes vietā jātēmē uz divām?
Link5 comments|Leave a comment

[Jan. 27th, 2017|04:39 pm]
Šonedēļ notika kaut kas vēl nebijis - es iesniedzu KKF jau vakar.
LinkLeave a comment

[Jan. 24th, 2017|11:57 pm]
Pēc lekcijas vairāki studenti man piesekoja instagramā un uzaicināja draudzēties fb. Laikam var uzskatīt, ka lekcija bija izdevusies.
LinkLeave a comment

[Jan. 19th, 2017|09:27 pm]
Tā, nu tas ir pienācis - izplēsu ēdienu recepti no žurnāla. Gluži kā mana mamma dara.
Link2 comments|Leave a comment

[Dec. 22nd, 2016|01:20 am]
Jarmarka. Viena no gada nozīmīgākajām izstādēm. c. RadioNaba
Link1 comment|Leave a comment

[Dec. 18th, 2016|08:55 pm]
Es pārāk bieži slimoju. Šo ziem/ruden jau otro reizi, šņaukājos gultā un lasu mājās no redakcijas savilkto žurnālu kaudzi, kas datējas droši vien līdz kādam gadam 2014, jau piekto dienu. Un tieši biju saņēmusies iet uz sporta treniņiem, jau pat paspēju uz vienu aiziet un apdauzīt pirkstu kauliņus, kas tagad dzīst.
Link2 comments|Leave a comment

[Aug. 29th, 2016|11:53 am]
Par godu vasaras pēdējām siltajām dienām esmu pamatīgi nodedzinājusi dibenu.
LinkLeave a comment

[Mar. 3rd, 2016|04:49 pm]
Pēdējās nedēļas man ir tikai divas nodarbošanās - pavadīt laiku ar S., pārsvarā gultā, un strādāt.
Link2 comments|Leave a comment

[Nov. 2nd, 2015|09:40 pm]
Es sapņos redzu savas bailes.
LinkLeave a comment

[Oct. 12th, 2015|08:06 pm]
I don't want to see any more boring art.
LinkLeave a comment

[Sep. 14th, 2015|09:00 am]
Horvātija atcerējās, ka atrodas dienvidos, un tagad atkal naktīs var staigāt īsās piedurknēs.
LinkLeave a comment

par latviešu sievietēm [Aug. 30th, 2015|11:25 pm]
Šodien es itālim mācīju attaisīt alu ar šķiltavām, bet viņš man - kā labāk griezt cukini grilam.
LinkLeave a comment

pirmoreiz [Aug. 30th, 2015|11:18 pm]
Tartu es redzēju divas varavīksnes - abas pilnus lokus, vienu virs otras. Vienas spožums žilbināja acis. Mēs ar Diānu sadevāmies rokās un spērām soļus uz priekšu pa smilšaino pludmali. Tādā kā Vesa Andersona filmā, tādā kā bērnu grāmatā. Aizsūtīju bildīti horvātam, uz ko viņš atbildēja "nice photoshop work, ha."
LinkLeave a comment

[Aug. 16th, 2015|10:32 pm]
Es staigāju pa ielām tāpat kā pirms pieciem gadiem, kad biju tikko atgriezusies no fotonometnes, aizgājusi no dāņu vīrieša, izkāmējusi līdz kauliem un pasaule šķita nebeidzamu iespēju pilna, bet Rīga - pavisam cita pilsēta.
Link2 comments|Leave a comment

[Jul. 16th, 2015|10:29 am]
kā mani sajūsmina sabiedrisko attiecību speciālistes, kuras savu apgādājamo meilus pārsūta ar neizdzēstu subject line "Kau ko uzskricelēju. Baigi nav iedvesmas.."
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]