| |
[May. 21st, 2012|02:51 pm] |
|
"I almost tend to think that memories are merely visions conjured up by the brain. People see the world they want to see, whereupon imagination and hallucination and projection go to work." (Hiroshi Sugimoto) |
|
|
| |
[May. 21st, 2012|07:31 am] |
esmu vīlusies saules aptumsumā. bija mākoņains.
man nekad nav bijušas īpašas problēmas izdarīt izvēli, bet Japāna pat man ir par daudz. Pat pēc principa, ka jāizvēlas askētiskākais variants. (lētākais?) ar vati bija viegli - man lūdzu baltu, vienkāršu, nevis kādā no varavīksnes krāsām. bet aploksnes un dāvanu maisiņi gan bija pārbaudījums! |
|
|
| |
[May. 20th, 2012|03:31 pm] |
Matu "slikto dienu" bildēs, kur sīkas čirkas man sasprogojušās ap galvu un zibspuldze noapaļo seju, es izskatos tieši tāpat, kā fotogrāfijās no laikiem, kad man bija 14 gadu. tikai dažas krunkas pierē nākušas klāt pa šiem 13gadiem.
rīt saules aptumsums. |
|
|
| |
[May. 17th, 2012|04:12 pm] |
|
Japāņu meitene Erina, kura gadu mācījusies Kanādā un salīdzinoši labi runā angliski, ir mūsu durvis uz jaunām draudzībām ar kautrīgajiem un angliski knapi runājošajiem skolas biedriem. Šovakar viņa paaicināja uz studentu izstādes atklāšanu Nagojas centrā un pēc tam uz izakayu, kas ir tāds kā Japānas ekvivalents pabam. Visi bija neidomājami jauki, izmaksāja dzērienus, apbēra mūs ar jautājumiem, kurus Erina tulkoja, teica komplimetus un sajūsminājās par manu tetovējumu (atšķirībā no Eiropas, kur visi prasa, ko tas nozīmē, šeit visi to var izlasīt - jā, jā, agrā jaunībā sev uz kakla uztotovēju kandži). Pat glīšais puisis, uz kuru slepus glūnēju izstādes runu laikā, un kurš ar savu skūto galvu, milzīgo pīrsingu ausī, balto kreklu un melnajiem svārkiem, atšķirīgs no visiem pārējiem apkārt, izskatījās iedomīgi vēss, kļuva pavisam mīlīgs, noņēmis savu sejas masku, un teicās nākt pie manis ciemos uz universitāti. |
|
|
| |
[May. 10th, 2012|09:14 am] |
es kādreiz skatījos uz savām radošajām draudzenēm, kuras uz sienām lipināja fotogrāfijas, stikla pudelēs dedzināja svecītes, pamazām noklājot ar parafīnu, kaltēja rozes, vēra krelles, sūtīja vēstules glīti izvītā rokrakstā, līmēja aploksnes, pašgatavoja dāvanas un auskarus, līmēja bildes albumos, veidoja n-tos pierakstu blociņus ar kino un muzeju biļetēm, dzenāja pa lietoto preču veikaliem pagājušā gadsimta nieciņus un visādi citādi personalizēja vidi sev apkārt, ar klusu nožēlu, ka es - tāda nekāda un garlaicīga ar tukšām sienām, slinkumu un neveikliem pirkstiem, un ik pa laikam sevi piespiedu kaut ko ķibināt un dekorēt. vēlāk samierinājos, bet tikai pavisam nesen sāku sevi mīlēt tādu - askētisku. Man patīk tikai ļoti vajadzīgas vai ļoti skaistas lietas, un lielākā daļa pašdarinājumu šajās kategorijās neietilpst. Es konstanti cenšos atbrīvoties no lietām, kuras, ja neņem vērā vecāku mājās paglabāšanā atstātās grāmatas, tāpat var satilpināt vien kādos četros čemodānos. Es regulāri teju vai paranoiski apceru, vai kāda lieta man ir vai nav vajadzīga, dzēšu failus no datora un nesu drēbes uz labdarības veikaliem. Mani neinteresē dekoratīvi nieciņi un lielākā daļa mēbeļu. Es kļūstu nervoza atsaiņojot dāvanas, jo ar lielu daļu nezinu, ko iesākt, kam atdot. Fotogrāfijas es glabāju kastēs, tāpat kā vecu mīļāko vēstules, bet bez sirdsapziņas pārmetumiem metu laukā apsveikuma kartiņas no nenozīmīgiem cilvēkiem. Negausīgi mani interesē tikai grāmatas, labas fotogrāfijas, skaistas kleitas, rotas un apavi. Un nevienu no minētajiem es patlaban tāpat nevaru atļauties iegādāties (un nekad diez ko neesmu varējusi hā hā).
Visas šīs pārdomas pēc ieglūnēšanas Nagojas dzīvokļbiedreņu iztabās. Viņām pie sienām lapiņas, bildes un plakāti, pie aizkaru stangām - kleitas un uz galda miljons blociņu un smaržkociņu, un par to visu viņas komplimentē viena otrai. Man - vien pāris vecāku jaunibas dienu foto uz spoguļgaldiņa, kur viņi vēl izskatās laimīgi. |
|
|
| Tokija |
[May. 7th, 2012|07:08 pm] |
Es esmu iemīlējusies Tokijā. Tās ritms un ugunis liek manai sirdij sisties straujāk, un es vairs neatceros savas iepriekšējās pilsētu mīlestības, tās ir maznozīmīgas un nebūtiskas.
Vakarnakt atgriezāmies Nagojā pēc astoņām dienām Tokijā, pavadītām klaiņojot pa pilsētu un paziņu mājām. Un es nezinu, kā lai visu pieredzēto sajūtu murskuli sakārto sakarīgos teikumos. Un es negribēju braukt atpakaļ. Un es gribu dzīvot Tokijā un staigāt pa tās ielām kā piederīgā, nevis tūriste.
Tokija ir monstrozi milzīga. Sagaidīju pūļu pārbāztas ielas un šaurību, taču tā vietā bija plašums un zaļojoši koki. Tirdzniecības centri - arhitektūras meistardarbi ar kokiem uz jumta. Mori muzejs ar skatu no 50kaut kāda stāva un korejiešu skulptores Lee Bul retrospektīvu, kuras iekārtojams bija tikpat ļoti izbaudāms, cik mākslinieces darbi, melnas istabas un spoguļu grīdas. Šibujas krustojumi ar cilvēku pūļiem kā mūzikas festivālā un milzīgiem tv ekrāniem, pa kuriem danco japāņu popzvaigznes. Ēdiens, kas tiek gatavots tavu acu priekšā, neskaitāmas mājīgas kafejnīcas un bāri. Meitenes pusdienlaikā uzposušās kā uz piektdienas vakara ballīti. Zeķītes, augstpapēžu kurpes un lietussargi. Daudzdzīvokļu namos paslēpušās galerijas un bāri, milzums muzeju un vintage veikaliņu.
Tokija piedāvā iztērēt naudu visos iespējamajos veidos. Kafejnīcas, uz kurām var nākt glaudīt kaķus. Veikali, kur mazos būrīšos tūkstošus vērti kucēni skumstot gaida savus nākamos saimniekus. Un miniatūrs trusis pa vidu. Saliec pats savu lelli un acu piedāvājums, salikts rindiņās pēc krāsas.
Runājoši tilti un eskalatori. Vilcieni, kas traucas virs galvas. Nevainojami iekārtoti parki ar miniatūriem dīķīšiem un debesskrāpju ugunīm fonā. Japāņu Elvisi Presliji dejo pa parku. Rindas, lai ieietu metro. Ieietu, kur nu vēl tiktu līdz platformai!
Un visi lieliskie cilvēki, ar kuriem iepazināmies! No vientuļa japāņu puiša, kurš visu savu dzīvi pavada darbā un izguldīja mūs uz grīdas savā div-reiz-divu kvadrātmetru istabiņā, aizveda paēst uz nomaļu ēstuvīti un pirti, līdz beksteidžam, dīdžeju uzsauktiem dzērienim milzīgā klubā un nepiedienīgiem piedāvājumiem.
Grafikas dizaineris kanādietis Sebastjans, ar kuru ballējāmies pa Šibuju un dzērām alu ielu krustojumā ar mirguļojošām izkārtnēm visapkārt. Ēģiptiešu izcelsmes amerikānis Amirs ar dzīvokli 13.stāvā, darbu modes biznesā un vājprātīgiem narkotiku stāstiem. Latviete, kura studē Tokijā, izguldīja mani savās mājās un izvadāja pa vintage un kolekcionāru veikaliem. "Tokija man ir iemācījusi, ka dzīvē ir iespējams viss," viņa man teica. Smukais japāņu-franču dīdžejpuika Kriss ar polaroīdkameru. Lost in Translation karaoke ar poli Mareku. Gleznotājs Robs no Kanādas un kasešu magnetafons mašīnu stāvvietā piecos no rīta. Ballītes līdz rīta gaismai, nakts miegs pēcpusdienā izgulēts parkā. Nagojā atgriezāmies ar stopiem. |
|
|
| atkal par japāņu meitenēm |
[Apr. 25th, 2012|02:05 pm] |
|
japāņu meitenes no skolas lielveikalā mums uzdāvināja čupu ar zaļās tējas saldumiem. čau, diēta! |
|
|
| |
[Apr. 25th, 2012|11:10 am] |
Japānā nedrīkst smēķēt uz ielas, bet drīkst restorānos un bāros.
Šodien pēc skolas uzkāpu uz jumta gaidīt negaisu ar cigareti un sakē šotu. |
|
|
| reliģiskā svētdiena |
[Apr. 22nd, 2012|10:59 am] |
|
Šodien piecas stundas lipināju māla Budu. |
|
|
| par japāņu puišiem |
[Apr. 21st, 2012|03:41 pm] |
|
Vakarnakt kā jau pieklājas piekdienas vakaram, nolēmām izpētīt tuvākās apkārtnes bārus. Sākām ar vienu, kas atrodas tepat degungalā - pāri ielai, un aizdomīgi saucas "restorāns un bārs". Sagaidījām apskretušu vietu ar japāņu vīriešiem gados, strebjot sake, bet nokļuvām japāņu jauniešu dzimšandienas ballītē. Mums iesoļojot pa durvīm, visi pēkšņi apklusa un pēc pāris sekundēm atskanēja izsaucieni līdzīgi "oooooo". "Beautiful", pie mums vērsās meitenes no blakus soliņa pie bāra. Tikmēr puiši aiz letes lēja dzērienus puspavelti un cienāja mūs ar šokolādi un cigaretēm. Vakars vainagojās ar dzimšansdienas torti, kuru visi ēda un viens otram baroja ar irbulīšiem, un saucieniem "I love you I love you I love you", mums ejot laukā pa durvīm, un solījumiem nākt ciemos atkal. |
|
|
| |
[Apr. 20th, 2012|06:51 am] |
|
Adrešu vietā visi zīmē mapes vai apraksta, kādiem veikaliem vai kafejnīcām un stacijām blakus atrodas. |
|
|
| |
[Apr. 18th, 2012|04:11 pm] |
Labā ziņa savukārt tāda, ka meitenes man aizdeva naudiņu un sapirkāmies lielveikalā pilnus maisus ar pārtiku, pietiks mūžībai. Vakariņas bija karaliskas: rīsi ar sezama sēkliņām, grilēts tuncis (zivis šeit ir visai palētas!) ar apceptām sojas pupiņām (kas vispār maksā santīmus) un zaļajiem zirnīšiem. Un japāņu zaļās tējas kūciņas desertā!
Šodien pafotografēju Fionu rietošas saules gaismā uz jumta. |
|
|
| |
[Apr. 18th, 2012|04:07 pm] |
|
Es neko nesaprotu no japāņu hierarhijas sistēmas. mana nodaļas vadītāja ir nikna kā pūķis, jo es neatnācu runāt ar viņu viena pati, bet kopā ar Tamiko (kas ir mūsu tulce un aprūpētāja), turklāt bez viņas ziņas izmantoju skaneri (ko man ierādīja viens no kursabiedriem). Par to viņa paziņo nevis Tamiko, bet gan viņas kolēģim, kas skaitās augstākstāvošs, jo strādā pilnu darba slodzi. Kolēģis savukārt angliski nerunā, tāpēc viņš šo ziņu nodod Tamiko, kura savukārt - man. Tāpēc tagad man jātiekas ar profesori vienai, lai izlīdzinātu saspringto situāciju. Viņas meila man nav, un Tamiko man nedrīkst dot, jo tad profesore dusmosies. Tā nu es staigāju turpu šurpu gar viņas kabinetu, lai noķertu mirkli, kad viņa tur būs. Tikmēr es nevaru piedalīties nodarbībās, jo Tamiko man nedrīkst palīdzēt. Dienaskārtību man sastādīs pati nesatiekamā profesore. Šodien viņu beidzot noķēru. Profesorei nebija man laika, bet vismaz mums rīt no rīta ir tikšanās. Un par divām no nodarbībām profesore man caur ķēdīti kolēģis-Tamiko paziņoja, ka tajās piedalīties nevaru. Jo redz, bez tulka būs pārāk sarežģīti. Tamiko saka, tas tāpēc, ka tās nodarbības pasniedz vieslektori, un kur nu viņiem tādu apgrūtinājumu kā neprašu eiropietīti. Printeris arī nestrādā. Šodien atkal papinkšķēju. |
|
|
| |
[Apr. 16th, 2012|04:06 pm] |
Nedēļas nogalē bijām Kioto, kur es iztērēju visu savu pēdējo naudu, un tagad nāksies atlikušās divas nedēļas līdz naudiņai ēst rīsus ar sojas mērci. Taču Kioto brauciens bija tā vērts.
Sešos no rīta izvēlāmies no mājām, visu četras stundas ilgo ceļu lija lietus, taču ainavas pa logu pavērās fantastiskas - ar teju vai mākoņiem degungalā un miglā tīties kalniem pie horizonta līnijas.
Kioto mūs sagaidīja Margo un Fionas draugi no Braitonas Universitātes - trīs puiši, kuri patlaban ceļo pa Japānu. Pastaigājām pa pilsētu, apskatījām pāris tempļus, kopā ar japāņu jauniešiem pasēdējām parkā zem ķiršu ziediem ar alus bundžiņām rokās, paēdām superlieliskas vakariņas un sākām domāt, kur pārlaist nakti, jo visi hosteļi bija aizņemti. mums bija divi varianti - manga cafe vai karaoke. palikām pie karaokes, kur dzērām supervājus kokteiļus līdz rīta gaismai un aurojām pilnā kaklā. es aizmigu kafejnīcā pie rīta kafijas ar seju uz galda in real japanese style (viņi visur guļ uz galdiem), pēc tam uz soliņa, vilcienā, uz kāpnēm pie tempļa un pirtī. pirts kalnos pie Kioto bija fantastiska. mēs, meitenes, atdalījāmies no puišiem un kailas mērcējāmies karstā avota ūdenī, no kura pavērās skats uz apkārtnes kalniem. viss vainagojās ar skrējienu cauri Kioto stacijai, lai pēdējā mirklī paspētu uz autobusu. tik salds miegs kā vakarnakt man sen nebija bijis. |
|
|
| |
[Apr. 13th, 2012|11:39 am] |
laikam neviens šeit nelieto vidējā formāta filmu. neviens neko nezina, neviens neko nevar paskaidrot. plus valodas barjera. pēc divu stundu cīņas ar skaneri, atmetu ar roku. un visas programmas ir japāniski, protams. beigu beigās fotostudijas stūrī atradu noputējušu skaneri, kas derētu, bet diemžēl bija pieslēgts pie mūžveca kompja ekrāna (kamēr visur citur ekrāni ir pat ļoti ok). pirmdien nesīšu savu laptopu un turpināšu mocīties. un tad vēl mana pasniedzēja nezināmu iemeslu dēļ saskaitās uz mani, ka bez viņas ziņas aizgāju uz fotostudiju. es neko nesaprotu.
pēc tam trīs stundas sēdēju animācijas nodarbībā, kas arī, protams, bija japāniski. vismaz ar tās pasniedzēju atradām daudzmaz kopīgu valodu. vāciski. šis noteikti būs vislēnākais iespējamais veids, kā apgūt adobe flash.
vienu brīdi gribējās atmest visam ar roku un papinkšķēt mazliet.
tāda nu bija mana pirmā universitātes diena.
ķiršu ziedlapiņas lido pa gaisu. |
|
|
| |
[Apr. 12th, 2012|03:57 am] |
Margo pēc nedēļas atrada savā istabā drēbju skapi. hi hi.
Japānas bīdāmās durvis. |
|
|
| |
[Apr. 11th, 2012|11:19 am] |
Visu dienu līst lietus bez pārtraukuma un atnācu mājās slapjām kājām. Internets atkal nedarbojas, tāpēc nākas sēdēt Margo istabā un zagt nez no kurienes, jo Margo istaba un tualete ir vienīgā vieta, kur var zagt. Turklāt tik un tā draņķīgi darbojas. Populārākais teiciens tūlīt aiz "nice" mums ir "I don't understand", un ne tikai par valodu. Man ir jāraksta eseja Braitonai, ko nenormāli negribas darīt. Grūti saņemties, un pat, kad saņemos, viss notiek gliemežātrumā.
Augļi un dārzeņi ir ļoti dārgi, bet tofu maksā santīmus. Bail saslimt no vitamīnu trūkuma, tā jau esmu zaudējusi vairākus kilo svara dažās dienās. man šķiet. vai arī drēbes kļuvušas platākas. Japāņi guļ uz galdiem bibliotēkā. |
|
|
| |
[Apr. 11th, 2012|05:20 am] |
|
Kafija, ko nopirku supermārketā, ir tik vāja, ka tikpat labi no rītiem es varētu dzert siltu pienu. |
|
|
| |
[Apr. 11th, 2012|05:09 am] |
|
Lietus šeit šķiet mūžīgs. |
|
|
| |
[Apr. 10th, 2012|07:02 pm] |
|
atšķirībā no britiem, teju visi japāņi zina, kur ir Latvija. |
|
|