|
Sep. 27th, 2021|10:39 pm |
|
Lielāko daļu savas dzīvē pirmās Art Basel esmu pavadījusi gultā ar temperatūru - to, ka man tāda ir, sapratu lidmašīnā pēc tam, kad pamodos ar uzpampušu kaklu un par spīti visiem covidiem sabāzu somā tējas un kakla sprejus un braucu uz lidostu, bet viss izrādījās sliktāk. Starp citu, esat kādreiz saaukstējušies lidojuši ar lidmašīnu? Nolaišanās brīdī ir sajūta, ka uzsprāgs ausis. Labi, ka manai uzņēmējai bija ruds kaķītis mīļumiņš, kas izklaidēja mani visu slimības laiku. Trešdien I. uzrakstīja, ka varu vēl paveseļoties, bet ceturtdienai gan viņai ir plāni, kas mani sabesīja, bet, tā kā cenšos īstenot principu - neturi sevī, bet saki, tikai maigāk nekā pirmajā brīdī gribas, atbildēju - nu tad jau man nav izvēles: vai nu ātri jāizveseļojas vai jānāk slimai + daudz smaidiņi, protams. Nācu arī un visu dienu klepoju tā, ka aizsienu galeristes nāca man piedāvāt pretklepus ledenes, bet man jau bija savējās, kuras sūkāju nonstop burtiski, līdzko viena beidzās tā otru mutē un tā astoņas stundas no vietas, bet domāju, ka daudzi no mūsu stenda izvairījās tik un tā, apsverot, vai man nav gadījumā kovids. Pēc tam jau bija labāk, bet pa īstam labi es sajutos, protams, svētdien, visa pasākuma pēdējā dienā. Labi, ka ir vēl dažas dienas Cīrihē. |
|