cik atceros, gavēni tādā klasiskā kristietības izpratnē piedzīvoju tikai vienreiz, kad apzināti atteicos no dažādām sev pierastām lietām, tostarp gaļas, lai iegūtu garīgo skaidrību. man tomēr kaut kā vienmēr šāda pieeja ir likusies smieklīga, jo ne jau atteikšanās no fiziskām mantām, priekiem vai pieradumiem ir tas īstākais ceļš, bet gan garīgā atteikšanās no kaut kā. teiksim, es esmu apņēmusies mēģināt kļūt par labāku cilvēku, kas pamatā izpaustos kā labvēlīga attieksme pret tuvākajiem, it īpaši vecākiem, tātad es mēģinu atteikties no savas pretīgās puses. nevaru teikt, ka sanāk, bet es cenšos, vismaz periodiski. gavēnis ir arī šī laika izbaudīšana, apstāšanās konkrētajā brīdī, nevis nemitīga skraidīšana prātā šurpu turpu pa nenotikušām pagātnes ainām vai nākotnes fantāzijām, tā ir dzīvošana šeit un tagad, un vismaz man tas ir daudz grūtāk nekā atteikties no gaļas, kuru es kā students, lol, tik un tā maz lietoju, t.i., ēdu gandrīz tikai mājās. tā ir arī atteikšanās no sevis noniecināšanas, jo, noniecinot sevi, es taču noniecinu to, kas mani ir radījis. ir vieglāk slīgt sevis žēlošanā nekā kaut ko darīt, bet es tagad vēl vairāk kā iepriekš centīšos sevi pieņemt un darīt visu tagad, nevis atlikt uz vēlāku laiku, kad varbūt būšu skaistāka, tievāka un gudrāka. pēdējā laikā vēl arī gribas ļoti daudz ko burtiskā nozīmē izdzēst, ieskaitot cilvēkus no savas frendlistes vai dr.lv., bildes, mūziku un stāstus. gribas izmest ārā drēbes un izdalīt grāmatas, kuras tik un tā nekad nepārlasīšu, gribas attīrīties no nevajadzīgām mantiskām lietām. apmēram tā, kā filmā Up in the Air stāstīja Raiens, vienīgi citu iemeslu dēļ - nevis tāpēc, lai es nebūtu nevienam piesaistīta, bet lai justos brīvāk. un vēl ļoti visu laiku gribas priecāties un smieties, lai arī tas nesanāk nemaz tik bieži. gribas atteikties no savas depresijas, lai gan citādāka es drošvien nemācētu būt.
gribu izmantot šo laiku sevis sakārtošanai. it's a long way, un es to apzināti daru laikam no kaut kāda aprīļa '09, bet vēl ir tik daudz ko darīt.