jo ilgāk dzīvoju NL, jo vairāk pārliecinos, ka īgnums nav tikai latviešu īpašība. nīderlandieši, piemēram, neslēpj, ka viņi ir īgni un nenormāli rupji, bet to tā kā pieņem un pieskaita pie savas mentalitātes. var jau būt, ka tā ir tāda Amsterdamas specifika, bet cilvēki uz ielām mēdz būt nenormāli nejauki. latvieši parasti paliek pie murmināšanas un īgņošanās, bet šodien pīppauzē ar skolasbiedriem apmainījāmies ar visādiem šausmu stāstiemm iz amsterdamas dzīves, un oh my. piemēram, viena vācu meitene reiz mierīgi riteņoja pa atbilstošo celiņu un pabrauca garām tantei ar kruķiem. ne viņa tanti aiztika, ne nobiedēja, bet tante sāka kliegt un lamāties, un meitene, kā jau ļoti pieklājīga un jauka būtne, apstājās, lai atvainotos. un galu galā trakā tante sāk nabaga studenti sist ar saviem kruķiem un lamāt nīderlandiešu valodā, ko, protams, attiecīgā studente nesaprot. man jau arī sanākuši visādi nejauki incidenti, kas mājās būtu diezgan neiedomājami, piemēram, vienvakar braucām ar dažiem draudziņiem uz centru un piestājām pie bankomāta. kamēr viens ņēma ārā naudu, pārējie gaidīja pie saviem riteņiem blakus. un tad viens random čalis ielīda rindā un sāka uz mums lamāties, sak, mēs gribam viņu apzagt un vispār stāvam daudz par tuvu. izskatījās, ka arī tūlīt nāks mūs visus sist, lai arī mēs kādi septiņi. šodien dabūju lamas no tantes, kas stāvēja pirms manis rindā filmakadēmijā, kur gāju pielikt filmu klubiņa plakātu. un tādi trakāki vai mazāk traki stāsti ir katram, it sevišķi tiem, kuri nav vietējie.

vienvārdsakot, biedri latvieši, īgnums un nejaukums, un rupjība uz ielām nav tikai mūsu eksluzīva privilēģija. un tomēr varbūt būtu laiks, sekojot nīderlandiešu piemēram, beidzot konkrēti atzīt, ka esam īgni un nejauki, un tad neviens vairs īpaši nebūs par to pārsteigts.