mans mīļākais stāsts par Prince vispār gan nav pat par viņu, bet par viņa Purple rain kaverversiju.
jo bija tā, ka reiz, 12. klases pēdējās nedēļās, mēs aizbraucām uz Amsterdamu, tāds draugu pulciņš, ar domu, ka gribam apmeklēt Beirut koncertu @ Paradiso. tur pat tik skaisti sakrita, ka 4. maijā bija Shearwater, 5. maijā - Beirut, un tad man bija divi vienā, pārējiem Shearwater ne pārāk interesēja. tas bija pāris nedēļas pirms eksāmenu laika sākuma, tā bija tā ļoti jocīgā sajūta, kad no vienas puses visas durvis vaļā un viss iespējams, tāds naivums galvā un sirsniņā, kāds iespējams tikai vidusskolā, un, no otras puses, jau bija sajūta, ka visa nākotne tāda nedroša un ne pārāk saprotama. un tā nu mēs nodzīvojāmies pa Amsterdamu, tas bija ļoti skaists un jauks laiks, foršas brīvdienas, tā bija mana pirmā reize Amsterdamā, un tā bija arī pirmā reize - un patiešām ne pēdējā - kad es šausmīgi apmaldījos gar visādiem kanāliem, mazajām ieliņām, tramvaju sarakstos un ielu straujajos pagriezienos. un kaut kā pēc Beirut koncerta, kad mēs neviens vairs nebijām īpaši skaidrā prātā, mēs kaut kā ieklīdām tādā mazā krodziņā/bāriņā, kas saucas Waterhole un atrodas pie Leidseplein, tāds mazs bāriņš starp citiem bāriņiem un starp steiku namiem, un mēs tur sēdējām un dzērām alu tik ilgi, kamēr sāka uzstāties kāds melns kungs zelta kostīmā ar pavadošo grupu, un viņi dziedāja un spēlēja ļoti daudz ko, bet, ja manas atmiņas mani neviļ, viņi noslēdza savu uzstāšanos ar Purple Rain. un es to atceros tik skaidri un spilgi, tas bija viens no tiem perfektās apskaidrības momentiem, kad pēkšņi viss liekas pareizi un atbilstoši, un tā, kā tam vajag būt. un iespējams, es nolasu savās atmiņās to, kā īsti nemaz nebija, bet man ir sajūta, ka tas bija tas brīdis, kad sapratu - Amsterdama ir *mana* pilsēta, es te varētu dzīvot.
un tad, kad es arī tur sāku dzīvot, es vēl vairākas reizes gāju uz Waterhole, tur joprojām uzstājās tas pats kungs zelta kostīmā, bet viņš vairs nedziedāja Purple Rain, un tad laika gaitā mani draugi īpaši vairs negribēja iet uz Waterhole, es arī vairs negribēju tur iet, jo kaut kā vietas burvība sāka izzust, un tad mēs pamazām aplipām ar džezu, gājām uz Alto ceturtdienu vakaros un uz Bimhuis džeza improvizācijas otrdienām, kur varēja skaisti dzert alu un skatīties uz lielajiem ūdeņiem. tur es vienreiz arī iepazinos ar Tomu Rudzinski, jo viņš pa telefonu runāja latviski un es, protams, gāju iepazīties.

bet nu tas, ko es ar šo visu gribēju teikt, pāris vārdos ir vienkārši tas, ka Purple Rain ir mana Amsterdamas dziesma. es diezgan daudz to klausījos, braukājot pa lietu, staigājot pa parkiem, maldoties tramvajos un braucot uz/no darba, mācoties un ballītēs.
un tagad es esmu tik daudz reizes noklausījos Purple Rain pēc kārtas, ka esmu pāris klikšķu attālumā no biļetes bukošanas uz Amsterdamu asap. bet tā nav laba doma, jo naudu ir jātērē rēķinu apmaksai, nevis nostalģisku vajadzību apmierināšanai. turklāt Mat. augustā būs Rīgā, un Rūbens plāno iebraukt jūnijā uz pāris dienām, ko gan man vēl citu varētu vajadzēt.
tik vien kā tos kanālus, mūžīgo lietu un novembra Amsterdamas miglu.