pēdējā laikā biedri, ar kuriem daudz vairāk pavadīju laiku pagājušajā gadā, man saka, ka mani vairs neredz un ka es vienmēr izskatos nogurusi, un es arī jūtos kā tāds zombijiņš, it sevišķi šobrīd, midterms and stuff, bet tomēr ir tādi brīži, kad man kāds priekšā sacer pasaku, kad saprotu, ka viss taču ir kārtībā. sūtu pastkartes, rīt iešu garderobes atjaunošanas ekskursijā, un es mācos kvalitatīvi pavadīt laiku vienatnē. jo galu galā.. it's a fair price to be alone, it sevišķi ja tev vienmēr apkārt ir vismaz desmit cilvēki.

un vēl es mācos iet gulēt. varbūt beidzot ir pienācis tas laiks manā dzīvē, kad sākšu iet gulēt. apzināti un pašsaprotami.