viens no krutākajiem brīžiem visās šajās studijās ir tad, kad dzīve iet kopā ar teorijām. kad pēkšņi līdz kaulam saproti, cik ļoti manam (šībrīža) mīļākajam teorētiķim Lakānam ir taisnība par visu, ka viss ir konstrukcija, un viss ir konstrukcija citu atspulgos, es pat nevaru to aprakstīt. šodien, piemēram, es paspēju sastrīdēties ar teju visiem draugiem, bet tikko bija ļoti jauks tējas vakars, tagad vēl skolas darbi, daži e-pasti un varbūt pat iepirkšanās internetos. pārvākšanās notiks šīs nedēļas laikā, un visi puikas pamazām atrod mistiskus iemeslus, kāpēc nepiedalīties gultas un skapja pārnešanas operācijā, galu galā drošvien tiksim ar to galā ar arju un viņas muskuļainā boifrenda muskuļainajiem draugiem. arja man arī paziņoja, ka es esot sākusi izskatīties labāk, vismaz salīdzinoši ar janvāri, kad es tiešām visu mēnesi hroniski izskatījos drausmīgi. iespējams, ka trakākais tomēr ir pāri, vismaz salīdzinot ar to sevi, kas bija pirms pusotra mēneša, kad gāju līdzi arjai iepirkšanās maratonā un ieraudzīju sevi spogulī vienā uzlaikošanas kabīnē, tik nedzīvu seju es nekad nevienam dzīvam cilvēkam nebiju redzējusi.