3/23/13 11:22 pmes šodien biju uz tr.zāli, biju uz atvērto durvju dienu operā, kur mat. deva apmeklētājiem informācijas bukletus, ģērbies kā kāršu karalis ar parūku, uzvārīju pirmo biešu zupu savā mūžā, izmazgāju daudz veļas, iztīrīju ledusskapi un sakārtoju mitekli, pat noskatījos friends with benefits un ierādīju mat. whose line is it anyway, un tagad es vienkārši esmu nogurusi. es esmu nogurusi ļoti bieži pēdējā laikā, es gribēju rakstīt b.darbu, bet re kā, tā vietā skatos uz kleitām topšopā un pinterestā, jo reizēm rakstīt vienkārši nesanāk. un reizēm ir vienkārši jāsamierinās, ka arī man vajag off dienu, kad neatbildu uz dažādu veidu epastiem un nemēģinu risināt citu problēmas.bet vispār man pēdējā laikā ir liela aizraušanās ar zupām. uzvāru zupu un domāju par mājām, par to, ka es nezinu, vai pati varētu braukt uz citurieni uz vēl 3 gadiem maģistra sakarā, par to, kā apvienot visu, nezaudējot to, kas ir. jo lielāka pasaule, jo vairāk trūkst elpas, jā. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
4/27/12 01:39 amcikliskums.ja es sevi varētu dzirdēt no malas, es drošvien ļoti nobītos. es pēdējās dienās esmu tik ārkārtīgi spirituāla, ezotēriska un mistēriska, un vakar puika vienkārši blenza lielām acīm, kamēr viņam stāstīju par kopsakarībām, likumsakarībām un to, kā viss ir zem vienas segas (I heart Huckabees, always). es to paziņoju ar apbrīnojamu regularitāti, bet es šoreiz tiešām esmu ļoti, ļoti sajukusi. bet par to es runāšu rīt un daudz. un cikliskums, jā. Mat. apgalvo, ka man ir tāds atklājumu krājumiņš, tādas lietas, ar kurām es atkal un atkal no jauna nāku klajā, nu, piemēram, ka man ir jāpamet studijas un jābrauc prom, un tad es arī ik pēc trim mēnešiem atkal no jauna paziņoju, ka vispār esmu tikusi pāri saviem izskata išūziem un stulbuma išūziem. bet tagad par to pirmo, par to aizbraukšanu/pamešanu, es ceru, ka tas ir pavasaris, es zinu, ka tas ir pavasaris, es vienmēr pavasarī gribu visu pamest. bet tas būtu tik muļķīgi. es taču zinu. es māku mīlēt tikai no attāluma, jo distance ļauj pārdomāt divreiz, pirms kaut ko saki. norīt to krupi, iemācīties pieņemt lietas, ko nevari mainīt, un vienkārši likties mierā. ai. pavasari, tu muļķi. fight or flight. un man ir tik ļoti žēl sava prāta, es reizēm izjūtu kaut kādas pārspīlētas maiguma lēkmītes pret kādu cilvēku, radību vai pati savu ķermeni, un pēdējā laikā es izjūtu tādu žēlīgu maigumu pret savu prātu, jo tur, maigi sakot, ir pilnīga huiņa un tāda pārpūle. pārspīlēts maigums, vēl viena cikliskuma epizode. pagāšvasar regulāri piedzīvoju pārspīlētas pateicības epizodes. cikliskums, atceries. bet laikam vienīgais veids, kā es varu parūpēties par savu prātu, ir regulārs miegs. es beidzot sapratu, man vienkārši nepatīk gulēt. bet to jau es esmu sapratusi tik daudz reizes iepriekš.
|
2/10/12 11:31 pmreizēm es vienkārši apmulstu, jo nesaprotu, kā īsti notiek dzīve. reizēm visa ir tik daudz, tik ļoti par daudz. aizvakar beidzot atklāju, kā darbojas google kalendārs, un tuvākās divas nedēļas ir viens vienīgs karuselis, bet ne tajā foršajā nozīmē. kaut kādā eurēkas brīdī decembrī izvēlējos tādus kursus otrajam semestrim, ka mācības ir tikai trīs dienas nedēļā, kas, godīgi sakot, ir ļoti jauki, bet pagaidām nekam neder. brīvais laiks joprojām tiek patērēts lietu saprašanas nolūkos, un reizēm es vienkārši lādu savu smadzeni par to, ka es esmu tik nolāpīti lēna. tā, it kā man viss prasa apmēram divreiz vairāk laika kā biedriem. es mēģinu tikt galā ar šī semestra mācību grāmatu iegūšanu, šodien, piemēram, nopirku ļoti plānu grāmatiņu a short guide to writing about film par 35 eiro, ir taču jābūt kaut kādiem lētākiem variantiem. ir jau parastie skolas darbi, piemēram, man uz pirmdienu ir jāizlasa grāmata (....), kā arī vēl kādas 60 lappuses teorētisku tekstu a la the postcolonial exotic utml. vēl es nodarbojos ar prakses meklēšanu, bet tas ir nenormāli, jo visas kompānijas prasa superspējas un es nederu teju nevienai. vēl es mēģinu atrast darbu, jo nu jau ir tas brīdis, kad šāda dzīve kļūst par tīrāko parazītismu, un vēl būtu jānopērk biļetes visiem pavasara ceļojumiem, bet tas ir vienkārši pārāk daudz. un tad es vēl mēģinu sapazīties ar savu jauno istabasbiedreni, kura ir tiešām jauka meitene, bet man vienkārši nav spēka/laika ar viņu kārtīgi iepazīties. mēs parasti katru dienu runājam kādu pusstundu vakarā pie vīna glāzes, un es taču mēģināju samazināt dzeršanas apjomus, haha. ā, jā, vēl taču ir jānomet svars (hmmmmmmm), un vēl es esmu apņēmusies katru dienu iztulkot vismaz vienu nodaļu no r. romāna, bet tas aizņem vismaz pusotru, divas stundas. es tā jau guļu maz un pārtieku no mikroviļņu krāsnī sasildāma ēdiena, es nezinu, ko es varu darīt citādāk, jo man ļoti, ļoti riebjas tas, ka es esmu nemanāmi kļuvusi par to meiteni, kura vakariņas pie draugiem ieplāno divas nedēļas uz priekšu. un šovakar mums bija paredzēts iet ballēties ar markusu, bet mēs abi esam noguruši un tādi bezjēdzīgi, tāpēc jau atkal iesim uz parastu koju ballīti. un vēl es taču gribu iepazīties ar vairāk cilvēkiem ārpus skolas, bet es kaut kā esmu pilnīgi aizmirsusi, kā notiek socializēšanās.es saprotu, ka tas nav nekas traks, bet man vienkārši brīžiem liekas, ka kaut kā nemanāmi smadzenes ir palikušas mazākas. tādā ziņā, ka vienkārši nav vietas visam, un to do saraksts burtiski blows my mind. es neesmu radīta mērķtiecīgai, plānveidīgai dzīvei, bet šobrīd bez plāna es nekur netiktu. un es pat nezinu, kurā brīdī es varu sākt nopietni domāt par savu nākotni, pētīt skolas un strādāt pie sava portfolio, ja es netieku galā ar ikdienu. :(. rakstot par bezmiegu, man beidzot pieleca, cik patiesībā mūsu iekārta ir nepiemērota netradicionāliem dzīvesstiliem. man ir draudzene, kura gadiem nevar gulēt pa naktīm, tikai pa dienām, un tāpēc viņa regulāri ir neizgulējusies un īgna, jo pa dienām taču ir jāskraida pa birokrātiskām iestādēm, jāiet uz skolu un jādara visas 'pareizās' lietas. neviens kantoris pa naktīm nestrādā, pat treniņzāle ir ciet pēc vienpadsmitiem, un kad tad lai es eju vingrot, es prasu. man nepatīk plāni, tie mani uztrauc un padara nervozu, bet laikam bez google kalendāra es neko neizdarīšu. bet nu labi, tās ir tikai žēlabas, tas ir tikai piektdienas vakars, un vakari kā tādi arvien biežāk kļūst overwhelming. viss dienas nogurums un neizdarītais neļauj nomierināties, bet trakākais ir tad, kad skaties uz dienu un saproti, ka grozies kā gribi, neko citādāk/pragmatiskāk nebūtu varējis izdarīt. un āda ir sausa pēc velna, bet es visu laiku aizmirstu atrast treknu krēmu, es pat aizmirstu izmazgāt veļu, un veļasmašīna taču ir manā miteklī. arvien biežāk brīnos par to, kā diez citi patiesībā tiek galā ar savām dzīvēm. kā citi vispār kaut kur tiek. |
10/10/11 10:53 pmtāds kā starpstāvoklis. vārdus meklēju un aizmirstu abās valodās, vasaras kleitas tiek iegrūstas skapja dziļumā, bet man nav rudens apavu, man vispār nav nekā rudenim, jo tas kaut kā neiet kopā. fragmentārisms, nevis vienkopus vīzija.jāiet gulēt, laikam tā izpaužas tas, ka es beidzot kļūstu par nopietnu un apzinīgu būtni: es esmu sākusi gulēt. aizmirstu ielikt garumzīmes un jaucu Šekspīra lugas, bet šodien pēc diskusijas visi teica, ka good job un thumbs up. laikam tā ir laba zīme, bet es beidzot pati sāku redzēt savu potenciālu. es esmu tik nenormāli nogurusi. un rīt, rīt gan vajag būt mazliet vairāk ārā. pirmdienas un ceturtdienas mani mazliet galina, skola no agra rīta līdz vēlam vakaram, tāda dzīve tekstos un filmās. ir rudens, un es nezinu, ko ar šo faktu darīt. šodien ar simonu runājām, ka jādibina autumn appreciation society, bet. mana istabasbiedrene ar mani nerunā, bet iespējams, ka es vienkārši esmu pārāk dramatiska un pārāk zombijs, lai kaut ko pamanītu. viss ir tik dramatisks, bet es eju gulēt smaržīgos rozā palagos. šodienai pietiek. |
Powered by Sviesta Ciba