ja es sevi varētu dzirdēt no malas, es drošvien ļoti nobītos. es pēdējās dienās esmu tik ārkārtīgi spirituāla, ezotēriska un mistēriska, un vakar puika vienkārši blenza lielām acīm, kamēr viņam stāstīju par kopsakarībām, likumsakarībām un to, kā viss ir zem vienas segas (I heart Huckabees, always). es to paziņoju ar apbrīnojamu regularitāti, bet es šoreiz tiešām esmu ļoti, ļoti sajukusi. bet par to es runāšu rīt un daudz.

un cikliskums, jā.

Mat. apgalvo, ka man ir tāds atklājumu krājumiņš, tādas lietas, ar kurām es atkal un atkal no jauna nāku klajā, nu, piemēram, ka man ir jāpamet studijas un jābrauc prom, un tad es arī ik pēc trim mēnešiem atkal no jauna paziņoju, ka vispār esmu tikusi pāri saviem izskata išūziem un stulbuma išūziem. bet tagad par to pirmo, par to aizbraukšanu/pamešanu, es ceru, ka tas ir pavasaris, es zinu, ka tas ir pavasaris, es vienmēr pavasarī gribu visu pamest. bet tas būtu tik muļķīgi. es taču zinu. es māku mīlēt tikai no attāluma, jo distance ļauj pārdomāt divreiz, pirms kaut ko saki. norīt to krupi, iemācīties pieņemt lietas, ko nevari mainīt, un vienkārši likties mierā. ai. pavasari, tu muļķi. fight or flight. 

un man ir tik ļoti žēl sava prāta, es reizēm izjūtu kaut kādas pārspīlētas maiguma lēkmītes pret kādu cilvēku, radību vai pati savu ķermeni, un pēdējā laikā es izjūtu tādu žēlīgu maigumu pret savu prātu, jo tur, maigi sakot, ir pilnīga huiņa un tāda pārpūle. pārspīlēts maigums, vēl viena cikliskuma epizode. pagāšvasar regulāri piedzīvoju pārspīlētas pateicības epizodes. cikliskums, atceries.

bet laikam vienīgais veids, kā es varu parūpēties par savu prātu, ir regulārs miegs. es beidzot sapratu, man vienkārši nepatīk gulēt. bet to jau es esmu sapratusi tik daudz reizes iepriekš.