4/2/14 12:14 pmes jau biju aizmirsusi, cik dažādus lamuvārdus zinu, ko atcerējos šorīt, kad pieliecos un tā arī paliku, jo mugura. visu dienu, liekas, ļodzīšos un apgūšu dažādas intonācijas, kurās varu pateikt vārdu fuck. šņuk šņuk, tāds wake up call, ka vajag vairāk par sevi rūpēties, jo, kā izrādās, varēt ērti un viegli kustēties ir tomēr tāda lieliska lieta. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
3/1/14 01:55 pmkā sabojāt savu pirmo brīvdienu ilgā laika posmā: sākt ņemties ar pretīgiem starptautiskiem līgumiem, lai saprastu, vai man vajag maksāt atlikušo nl vodafone lauztā līguma summu, jo kompānija draud ar to, ka, ja nemaksāšu, tad pie manis nāks melni vīri, kuri prasīs samaksāt īri + soda procentus savai kabatai, bet es esmu izskatījusi līgumu krustu šķērsu, lai redzētu, ka tur nav nekāda punkta par to, ka man ir jāmaksā atlikusī summa līguma pārtraukšanas gadījumā.beigās padevos un samaksāju. jūtos kā viens no sheep people, bet es aptuveni apzinos, kāds čakars ir cīnīties ar lielajām korporācijām, turklāt gan jau tas ir vēl drausmīgāk nekā es iedomājos. piemērs: viņi man sūta vēstules uz LV, bet neiedomājas, ka jāierēķina arī laiks, lai atsūtītu vēstuli, tāpēc doto divu nedēļu vietā man ir tikai puse nedēļas, kā arī nav norādīta starptautiskā numura vēstulē, un tas savukārt jāmeklē mājaslapā.. es saprotu, kā izklausos, bet man vienkārši uzdzen riebumu tādā pilnīgi fiziskā līmenī tāda čakarēšanās. man riebjas kompānijas un uzņēmumi, kuri nesaliek divi plus divi kopā un neiedomājas, ka ja reiz viņi paši man sūta vēstules uz ārzemēm, varbūt vajadzētu norādīt ārzemju telefonu, nevis kaut kādu vietējo specifisko. es pat nezinu, no kurienes man nāk tāda ārzemju birokrātijas un idiotisma nepanesība, bet diemžēl tas viņiem neko nemaina, jo galu galā es esmu viens, mazs un bezspēcīgs ar savu mazo līguma lapiņu pret milzīgo korporāciju. es tikai ceru, ka drīzumā viņi būs sasnieguši maksimālo daudzumu naudas, ko var saraust, un vienkārši aizrīsies. nu re, lietas, par ko es pārdzīvoju sestdienā pēc trīs projektu iesniegšanas. bet ir jāievelk elpa, jāiziet ārā paelpot un jāatmet visas šitās negācijas, no kurām var izvairīties vienkārši nekad vairs neparakstot līgumus ar kompānijām uz diviem gadiem. |
2/10/12 11:31 pmreizēm es vienkārši apmulstu, jo nesaprotu, kā īsti notiek dzīve. reizēm visa ir tik daudz, tik ļoti par daudz. aizvakar beidzot atklāju, kā darbojas google kalendārs, un tuvākās divas nedēļas ir viens vienīgs karuselis, bet ne tajā foršajā nozīmē. kaut kādā eurēkas brīdī decembrī izvēlējos tādus kursus otrajam semestrim, ka mācības ir tikai trīs dienas nedēļā, kas, godīgi sakot, ir ļoti jauki, bet pagaidām nekam neder. brīvais laiks joprojām tiek patērēts lietu saprašanas nolūkos, un reizēm es vienkārši lādu savu smadzeni par to, ka es esmu tik nolāpīti lēna. tā, it kā man viss prasa apmēram divreiz vairāk laika kā biedriem. es mēģinu tikt galā ar šī semestra mācību grāmatu iegūšanu, šodien, piemēram, nopirku ļoti plānu grāmatiņu a short guide to writing about film par 35 eiro, ir taču jābūt kaut kādiem lētākiem variantiem. ir jau parastie skolas darbi, piemēram, man uz pirmdienu ir jāizlasa grāmata (....), kā arī vēl kādas 60 lappuses teorētisku tekstu a la the postcolonial exotic utml. vēl es nodarbojos ar prakses meklēšanu, bet tas ir nenormāli, jo visas kompānijas prasa superspējas un es nederu teju nevienai. vēl es mēģinu atrast darbu, jo nu jau ir tas brīdis, kad šāda dzīve kļūst par tīrāko parazītismu, un vēl būtu jānopērk biļetes visiem pavasara ceļojumiem, bet tas ir vienkārši pārāk daudz. un tad es vēl mēģinu sapazīties ar savu jauno istabasbiedreni, kura ir tiešām jauka meitene, bet man vienkārši nav spēka/laika ar viņu kārtīgi iepazīties. mēs parasti katru dienu runājam kādu pusstundu vakarā pie vīna glāzes, un es taču mēģināju samazināt dzeršanas apjomus, haha. ā, jā, vēl taču ir jānomet svars (hmmmmmmm), un vēl es esmu apņēmusies katru dienu iztulkot vismaz vienu nodaļu no r. romāna, bet tas aizņem vismaz pusotru, divas stundas. es tā jau guļu maz un pārtieku no mikroviļņu krāsnī sasildāma ēdiena, es nezinu, ko es varu darīt citādāk, jo man ļoti, ļoti riebjas tas, ka es esmu nemanāmi kļuvusi par to meiteni, kura vakariņas pie draugiem ieplāno divas nedēļas uz priekšu. un šovakar mums bija paredzēts iet ballēties ar markusu, bet mēs abi esam noguruši un tādi bezjēdzīgi, tāpēc jau atkal iesim uz parastu koju ballīti. un vēl es taču gribu iepazīties ar vairāk cilvēkiem ārpus skolas, bet es kaut kā esmu pilnīgi aizmirsusi, kā notiek socializēšanās.es saprotu, ka tas nav nekas traks, bet man vienkārši brīžiem liekas, ka kaut kā nemanāmi smadzenes ir palikušas mazākas. tādā ziņā, ka vienkārši nav vietas visam, un to do saraksts burtiski blows my mind. es neesmu radīta mērķtiecīgai, plānveidīgai dzīvei, bet šobrīd bez plāna es nekur netiktu. un es pat nezinu, kurā brīdī es varu sākt nopietni domāt par savu nākotni, pētīt skolas un strādāt pie sava portfolio, ja es netieku galā ar ikdienu. :(. rakstot par bezmiegu, man beidzot pieleca, cik patiesībā mūsu iekārta ir nepiemērota netradicionāliem dzīvesstiliem. man ir draudzene, kura gadiem nevar gulēt pa naktīm, tikai pa dienām, un tāpēc viņa regulāri ir neizgulējusies un īgna, jo pa dienām taču ir jāskraida pa birokrātiskām iestādēm, jāiet uz skolu un jādara visas 'pareizās' lietas. neviens kantoris pa naktīm nestrādā, pat treniņzāle ir ciet pēc vienpadsmitiem, un kad tad lai es eju vingrot, es prasu. man nepatīk plāni, tie mani uztrauc un padara nervozu, bet laikam bez google kalendāra es neko neizdarīšu. bet nu labi, tās ir tikai žēlabas, tas ir tikai piektdienas vakars, un vakari kā tādi arvien biežāk kļūst overwhelming. viss dienas nogurums un neizdarītais neļauj nomierināties, bet trakākais ir tad, kad skaties uz dienu un saproti, ka grozies kā gribi, neko citādāk/pragmatiskāk nebūtu varējis izdarīt. un āda ir sausa pēc velna, bet es visu laiku aizmirstu atrast treknu krēmu, es pat aizmirstu izmazgāt veļu, un veļasmašīna taču ir manā miteklī. arvien biežāk brīnos par to, kā diez citi patiesībā tiek galā ar savām dzīvēm. kā citi vispār kaut kur tiek. |
9/8/09 12:26 amja tikai jūs zinātu,cik ļoti es sev neticu, jūs arī pārstātu ticēt. |
5/14/09 12:21 amgodīgi sakot, nu jau laikam ir pavisam d*&^ā. izrādās, pārāk pašironiska attieksme pret sevi ilgtermiņā sagrauj jebkādu pozitīvu ideju pašam par sevi, un nu jau es neredzu ne tikai neko skaistu sevī vizuāli, bet arī ne kā cilvēkā. nožēlojama viduvējība.prāts jau ir pārāk notrulinājies, lai kaut ko iebilstu, vispār negulēšana ir brīnišķīga sajūta. prāts paliek tik tukšs, tik.. brīvs, tas, liekas, vispār nav iespējams, ja guli, ēd un vispār funkcionē tādos normālos, pierastos ritmos. |
5/11/09 12:14 ampsc. uz muguras atradu 2 ērces, labi, ka ir mamma, kas māk no šitiem draņķiem tikt vaļā. bez maz vai liekas - katrreiz, kad izeju ārā no mājas, tas beidzas ar kaut kādām katastrofām. it kā dzīve pati teiktu muļķa bālmiesi, paliec vien iekšā pie savām filmām un īgnuma, ārpasaulei tu neesi piemērotagoda vārds, man ir apnicis būt staigājošai problēmai. |
4/24/09 11:57 pm - mūsdienu matemātikacik ilgi 18gadīgai meitenei ar galvas apkārtmēru (pieres daļā) 59 cm un pieres augstumu 10 cm būs jāsit galva monotoni pret sienu, lai izsistu caurumu, ja siena ira) pusotru metru bieza, materiāls - koks (dajebkāds koks); b) 20 cm biezs reģipsis; c) ķieģeļi vulgaris; d) pusmetru bieza, materiāls - betons ? |
3/18/09 11:46 pmklases ekskursijā uz teātri vienīgais, par ko mēs visu laiku prātojām, bija tas, vai lecot no 2. balkona, ir iespējams tikt līdz lustrai, arvien biežāk es piefiksēju, ka esmu visa melnā, tāda nemitīga apātija un es esmu dārzenis stāvoklis prātā. turklāt, kas ir tracinošākais šajā visā, man visu laiku krīt nost krūšturis. tāds kā rat race laiks, man vairs nav ideju, kam un kurā brīdī lai es nozogu laiku, gulēšana vispār ir aizbīdīta prom no prioritāšu saraksta, bet tas neko daudz neatrisina, jo vienīgais, kā visu varētu paspēt, būtu a)neiet uz skolu vispār, b)dabūt Hermiones laikgriezi. un tas, ka lielākoties jums šis pavasaris, kā var noprast no jūsu ierakstiem cibā, ir tikpat briesmīgs, nekādā ziņā nepalīdz. es vispār nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc gan kaut kā vajadzētu palīdzēt domai, ka citiem tik un tā iet sliktāk. man ir mana dzīve, ar kuru es netieku galā, un citiem ir citu dzīves, ar kurām viņi netiek galā, un mēs viens otram diez ko nevaram palīdzēt.un man nav bijis laika šonedēļ aiziet uz vingrošanu, un tāpēc es jūtos kā vecs miets. vecs, resns, iestīvējies miets. jācer, ka tas pavasaris tomēr kaut kad arī atnāks. nu vajag taču beidzot, bļin. man jau ir zajebal mēģināt sevi mākslīgi uzmundrināt ar mūziku, filmām, mākslīgiem smiekliem un roku krēmu |
Powered by Sviesta Ciba