nu un ja es ikurāt šovakar esmu tik runīga, atzīšos arī savā nesenajā atklāsmē, ka pārcelšanās ir bijis viens no svētīgākajiem lēmumiem, kurus jebkad esmu pieņēmusi. protams, man daudz kas pietrūkst mūsu spokpilsētā, take away lietu un kino pieejamību ieskaitot, bet viss pārējais laikam to kompensē. ja es būtu palikusi šogad mājās, pat ja es būtu studējusi kaut ko sev tiešām tuvu un interesējošu, vienalga man kaut kādā ziņā joprojām būtu 13 gadi un absolūts pieredzes trūkums. un es tak esmu apsēsta ar pieredzi un tās iegūšanu, pat ja beigās ir oh mama tell your children not to do what I have done un košana pirkstos.
tik daudz ko var ieraudzīt pilnīgi citādās gaismās, ja beidzot izvācies no vecāku nama. nez, nekur baigi tālu jau vēl neesmu tikusi, jo mājās tomēr joprojām pavadu daudz laika, bet tagad tas ir citādāk. mierīgāk. nu jau man attiecībās ar vecākiem ir 17 gadi, lol.

vecāki vispār kaut kur aiztinās, un es esmu atstāta mājā ar milzīgu gludināmās veļas kalnu un lērumu pusiesāktu grāmatu. joprojām gribas pilnīgi visu.