ir tik mazliet absurdi, kad ārā ir pilnīgi gaišs, ir puspieci no rīta, un tu sēdi pie galda ar daļu no spēcīgākajiem, interesantākajiem un tev dārgākajiem cilvēkiem pasaulē. kad daļa tavu susuriņu un zaķīšu, pekaušu un vienkārši draudziņu arī satiekas, un viņiem taču sapas, viņiem ir forši un patīkami, un saproti, ka jā, ir taču ārkārtīgi skaisti.
bet vēl arīdzan ir īpatnēji, ka, kopš man ir pašlepnums, es tāda paš-stāvoša palikusi. ka lietas, kas vēl pirms diviem gadiem mani būtu mulsinājušas vai, nezinu, radījušas kaut kādu vājuma punktu, nu, tagad ir viegli parādīt vidējo pirkstu, pateikt kaut ko a la ne jau tev mani mācīt/sildīt/mierināt, vai vienkārši necelt telefonu. es beidzot esmu sapratusi, ka, ja kāds tevi sāpina/pazemo/liek slikti justies vienreiz, nav nekādas garantijas, ka tā nenotiks vēlreiz, līdz ar to tādus cilvēkus arī vajag.. nu, nelaist vairs klāt. dzīve ir pārāk īsa, lai laistu klāt cilvēkus, kuri tik un tā tikai sāpina.