Lieldienās bijām kaut kādā mazmazītiņā ciemā Polijas vidū. es tieši nesen biju izdomājusi, ka Lieldienas, Ziemassvētki un citi tādi svētki ir palikuši neciešami garlaicīgi, jo, atšķirībā no bērnības, tagad vēl iepriekšējais gads ar saviem svētkiem ir ļoti labā atmiņā, līdz ar to nav nekādu pārsteigumu un prieciņu. un poļi ar savām masīvajām Lieldienām mani nudien pārsteidza. viņiem lielākais baļļuks ir sestdienas naktī, kad pēc vēlās vakara mises pa ciemu dodas procesija. un šī procesija jau nav nekāda vecmāmiņu pastaiga, kā tas nereti ir Latvijā, bet kārtīgs ticības apliecinājums (vienīgi - kam, ja reiz viss ciems ar saviem 500 iedzīvotājiem tāpat jau iet tajā procesijā). un poļiem, kā izrādās, lai apliecinātu savu ticību, ir vajadzīgs kārtīgs orķestris, ugunsdzēsēji, policisti no mugurpuses, milzīgs megafons un petardes, kuras kāds uzlaiž gaisā (man radās aizdomas, ka tie bija tie paši ugunsdzēsēji) ik pa brīdim ar intervālu aptuveni 2 minūtes. vienvārdsakot, tonakt ciemā neviens tiešām negulēja.

un tagad es nevaru izdomāt nevienu pašu iemeslu, kāpēc kāds cits apģērba gabals būtu labāks par pidžamu. tā kā neviens mani negrib satikt, visi ir tik nenormāli aizņemti, tikpat labi es visu dienu varētu pavadīt gultā un nedarīt neko.