the longest road is the one back home
cilvēki, kurus pēdējā laikā esmu reti satikusi, pēkšņi gadās man ceļā. tā nu pēdējās nedēļas laukā vismaz kādas četras reizes esmu atbildējusi uz jautājumu par to, kur tad biju pazudusi. katru reizi, kad kāds man uzdod šādu jautājumu, es briesmīgi samulstu - jo nekur taču neesmu pazudusi. joprojām dzīvoju tepat, joprojām braucu ar 7. autobusu, nekas taču daudz nav mainījies lielās lietās. vakar, kad mans bērnības draugs, kurš nu jau ir kļuvis par katoļu priesteri, man arī prasīja, kur es biju pazudusi, teicu viņam, ka biju izbraukusi. neesmu droša, ka viņš saprata šīs frāzes metaforiskumu, bet pēkšņi lietas, vietas un cilvēki, kuri man kādreiz bija svarīgi, tādi vairs nav. viņdien arī uz ielas satiktais kaimiņonka, kuru es patiesībā nepazīstu, es pat nezinu, kā viņu sauc un kur tieši viņš dzīvo, teica, ka es viņam esot pietrūkusi. jocīgi, kā mana mazā dzīvīte ir savijusies ar citu, pat nepazīstamu cilvēku mazajām dzīvītēm