Laine mani nosauca par lielāko frīku magnētu ever, un topa joks tagad ir par kukulīšiem. dzīve kukulīšiem vētru laikā ir daudz vieglāka kā citiem, jo kamēr, piemēram, mana 46kg smagā draudzene lielo vēju laikā ir spiesta nēsāt līdzi papildus smagumus, lai vienkārši varētu noturēties uz zemes, kukulīši var vienkārši un pavisam stabili velties uz priekšu. lai nu ko, bet vismaz pasmieties par sevi māku. (tikai nezinu, vai tas vienmēr ir labi)

vispār man tagad dzīvei ir jauns challenge, kopš piefiksēju, ka nekad, liekas, sapnī neesmu redzējusi savu ķermeni. kādā dzerstiņā pirms pusotras nedēļas kāds čoms man stāstīja, lai spētu kontrolēt savus sapņus, darboties tajos pats, nevis tikai pakļauties, vajag dienas laikā vairākas reizes paskatīties uz savām rokām un par tām piedomāt, apzināti dienas laikā piedomāt par savu ķermeni, tā fizisko veidolu un īpatnībām. es gan jau apmēram divas nedēļas mēģinu sapnī ieraudzīt kādu sava ķermeņa daļu, bet tas izdodas tikai tad, kad es kļūstu par Baraku Obamu, lol, tad gan es spēju uz sevi paskatīties no malas un ieraudzīt savu asiņojošo vēderu. šodien kinoakadēmijā mums rādīja fragmentus no divām filmām ar sapņu ainām - Zemeņu lauka un Spoguļa, vispār ir interesanti skatīties, kā citi cilvēki uztver un pārdzīvo savus sapņus. reizēm man liekas, ka es ar saviem sapņiem esmu nolādēta, miegs nav nekāda atpūta, bet diezgan liels stress un saspringums, jo tajā pasaulē nekādi loģikas likumi nedarbojas. nu jā, bet vispār kino sapņi tiek attēloti visnotaļ neparasti, man bija Lielā Atklāsme par šo tēmu, bet tad, kad to mēģināju izstāstīt Elzai, izrādījās, ka nekas īpašs tas nav.

nu jā, un tagad gan ir laiks velties gulēt, kas zin', varbūt šoreiz izdosies iekļūt nākamajā sapņu līmenī, yo