kaut kādās pēdējās dienās pārlapoju Elsberga dzejas grāmatu un nonācu pie diviem atklājumiem. pirmais ir saistīts ar manu brāli, jo, tā kā Elsberga dzejas grāmata ir kaut kāda balva kaut kādā literātu konkursā, kurā mans apdāvinātais brālis piedalījās, tur ir diezgan daudz viņa paša piezīmju. brālim ir kriminālākais rokraksts mūsu ģimenē, pat mammas ārsta rokraksts ir normālāks, bet vispār es vienkārši secināju, ka man ļoti, ļoti pietrūkst brāļa. es nezinu, kāpēc, galu galā, mēs nekad neesam bijuši ļoti tuvi - viņš aizbrauca, kad man bija 12 gadi, atgriezās uz gadu, kad man bija 14, un kopš tā laika Latvijā nav uzturējies ilgāk par mēnesi, varbūt diviem. un mums ir pārāk liela gadu starpība, lai būtu baigā saikne no bērnības, kad es biju izaugusi līdz bruņurupuču nindzju līmenim, viņu jau interesēja klases meitenes un literatūra, and so on. kopš kā pašsaprotamu esmu pieņēmusi savu aizbraukšanu, kaut kas iekšā kliedz un brēc pēc attiecību sakārtošanas. un kas jādara, jādara, vai ne
un otrs atklājums bija dzejolis ''Āda''
es nesos pa pelēko šoseju
itin kā bēgtu no kāda
aiz mašīnas neganti plivinās
pār acīm nomaukta āda
kam es to būtu novilcis
zvēram vai cilvēkam
ko lai es tagad daru
kam lai es piesakos kam
visi mēs esam cilvēki
visādi dzīvē gadās
no kurienes tādas šausmas
kur tāda āda radās
ko lai es tagad daru
kā lai es apstājos
kā lai to ādu dabūju nost
kā lai es nositos
/k. elsbergs