dažādu iemeslu dēļ un dažādās situācijās draugi mani uzteic par manām prasmēm uzturēt smalltalk'u par teju jebko. godīgi sakot, šīs prasmes nez kāpēc pazūd tieši brīžos, kad būtu visnoderīgākās, bet izpaužas brīžos, kad masku ballē runā ar čali, kas ģērbies bruņu tērpā un sit tev kanti. lai nu kā, es šodien ilgi runāju pa telefonu ar savu vecmammu, un man pieleca, ka vispār jau manas smalltalk'a iemaņas ir attīstītas tieši saskarsmē ar manu pārējo ģimeni. manai vecmammai, gluži tāpat kā visiem citiem manā ģimenē, ir ļoti lielas grūtības pabeigt teikumu un vispār kaut ko sakarīgu pateikt (ak, kungs, kādas mums reizēm mājās ir sarunas ar māti un tēvu, kad neviens nevar pabeigt teikumu un prasa viens otram tātad, ko es gribēju teikt?), nu lūk, un, runājot ar vecmammu, ir jābūt spējīgam ja ne izsekot tam, ko viņa saka, tad vismaz nemitīgi uzturēt sarunu par kaut kādām vieglām tēmām. šodien vecmamma, piemēram, aizpļāpājās par kādu pazīstamu dāmu, kuru es, iespējams, kādreiz mūžā esmu pat redzējusi, un viņa aizklīda pilnīgā kosmosā, un es tik otrā klausules galā uzdevu vienkāršus un ieinteresētus jautājumus, kaut gan sen jau vairs nesapratu, par ko ir runa.