mani jau vairākus gadus nodarbina jautājums, kāpēc manas mammas paaudzes sievietes mani uzrunā visādos mīļvārdiņos, iesaukās un pamazināmajās formās. skolotājām es biju Agņeška vai Agnesīte (ugh), šodien koju tante nosauca par meiču and the list goes on. es tiešām nespēju saprast, kāpēc viņi man to nodara, es taču neesmu saulaina un mīlīga meitenīte. Līva saka, ka viņiem es liekos familiāra, laikam jau katram ir tie kaut kādi tipi, kam viņi līdzinās. teiksim, ir meitenes, kuras ir visu labākās draudzenes, ir meitenes, ar kurām puikām uzreiz gribas dibināt ģimenes un pavadīt laimīgu un idillisku dzīvi. un acīmredzot ir meitenes kā es, kuras visiem šķiet viņu meitas.