forget-me-not
tik jocīgi, vēl pat nav divi mēneši pagājuši, un jau varu nedēļām ilgi nesaņemt nevienu vēstuli @ draudziņos, bet sejugrāmata nu ir pirmā mājaslapa, ko apskatos. ir cilvēki, par kuriem es neuztraucos, jo distance un laiks mums nekad nav bijusi problēma, bet ir arī tie, kuri pazūd, ja nav ikdienas vienojošā elementa.
beidzot noskatījos Being a dickhead is cool klipu, draudziņš atsūtīja, smieklīgi. gaidu Arju un gaidu savu gejpuiku, bet vispār man ir tiešām jāmācās, es tikai nevaru saņemties. noskatījos vakar Bourne Identity, mmmmm. mana pēc mačo-īgās vīrišķības alkstošā 13gadīgā sirds spiedz un gavilē. nebūtu tik daudz jāmācās, skatītos visas pārējās daļas. bet nu jā, gan jau kaut kad vēlāk.

man ir paranoiskas bailes, ka mājās visi par mani aizmirsīs. no otras puses, var jau piekrist Līvas retoriskajam jautājumam par to, nafig tad es vispār braucu prom. piektdien sarunā ar biedriem izmetu, ka esmu droša, ka kaut kādā brīdī atgriezīšos uz dzīvi mājās (iespējams, šogad, haha, jo esmu tik stulba, ka varbūt viņi mani izmetīs no skolas), līdz ar to.. nu jā. bet tas vēl ir tālu. pagaidām man ir joprojām grandiozas iesnas, pa degunu burtiski tek asinis un trauku kaudze izlietnē. uzdāvini man kaut ko skaistu, ja vari/citādi pelēkie pārvilks man svītru pāri.